Piektdien tikai 17os tiku prom no darba, bet es biju laimīga, jo tā bija pēdējā darba diena. Bija jauki mīties mājās, lai arī karstu un tā bija pēdējā reize. Man ļoti patīk mīties ar riteni. Tiku mājās visai ātri un, protams, biju pārkarsusi. Braucām uz Dominu apēst pa kebabam. Nopirku jaukus auskariņus. Bija tik grūti izvēlēties. Vienu pāri es atradu visai ātri. Ļoti jauki, uzreiz iepatikās. Ar otro bija pagrūti. Kad bija apnicis, vnk paņēmu vienus un viss, bet tie arī ir skaisti. Pieēdāmies kebabu un saldējumu un laidām mājās. Pa ceļam mūs pārsteidza pamatīgs lietus, bet tādā ir inčīgi braukt, ka neko nevar redzēt. Mājās sapratu, ka negribas te palikt un nīkt, es labāk aizbrauktu pie omes. Un tā ar darījām. Un labi, ka tā. Bija visai jauki. Ome parādīja, ka atradusi šitādu tauriņu:



Mēs izdomājām, ka jāsavāc sev. Un Lācēnam ienāca prātiņā ideja, ka viņš kolekcionēs tauriņus. Es to atbalstu, jo tauriņi (spārni) ir ļoti skaisti, tikai man žēl, ka viņiem būs jāmirst. Bet ceru, ka sanāks skaista kolekcija. Tā kā Lācēnam istabā ir baltas sienas, es domāju, ka tādi tur izskatīsies jauki. :) Redzējām šodien daudz interesantu tauriņu. Nebiju tādus redzējusi pirms tam. Varbūt kāds zina, kas ir tauriņš bildē? (suga un tā) Man jau liekas, ka tādi LV nedzīvo, bet moš šis vnk ir kkāds retais.
Tā! Vēl par brīvdienām. 6dien visu laiku saule mijās ar lietu. Labi, ka nebija karsti. Šodien, lasot grāmatu, man pat nācās meklēt kādu deķi ar ko apsegties. U! Omes milzīgajā puķu dārzā ir bauda sēdēt pusēnā, malkot šokolādes kafiju un lasīt. Man ļoti patīk Ceļā. Lasot radās tāda jauka noskaņa. Nez kāpēc iedomājos, ka būtu bijis forši būt kādai no Remarka grāmatu mirstošajām varonēm, ar skaisto mīlas stāstu, bet nē, man patīk te un tagad.
Ja runājam par ceļu, tad man gribas kaut kur aizbraukt, kaut ko redzēt. Man taču tagad jāizbauda savas PILNĪGI brīvās dienas.
Rīt Rīga, bet tas ir pozitīvā nozīmē, jo iesim uz kino, veikaliem un tā, nevis kaut kāda spiesta vajadzība tur būt. + man vēl jāsagaida mans pasūtījums. Jauki! Jauki! Jauki!
Ā! Bēdīgā ziņa -  šogad būs maz medus. Vectēva bitēm kkas nav paticis un viņas (lielākā daļa) ir prom. Vispār Latvijā paliek švaki ar bitēm. Celsim vēl visādus torņus un pieķīmiķosim laukos, jo nahuj mums bites un medu? (Atvainojos par rupjo vārdiņu, bet šī tēma mani sarūgtina.) Mana bērnība saistās ar vaska sūkāšanu un piena dzeršanu. Tikko izsviests medus... mm... to var pārspēt tikai medus tieši no šūnas.
Un garšīgās nots tad arī beigšu savu brīvdienu apceri.
P.S. Šodien vējš bija tik stiprs, ka pūta kafiju ārā no krūzes.