Es pieķēros pie rokas un negribēju laist prom, bet bija jāiet...
Kā es neciešu svētdienu vakarus, kad ir jāatvadās.
Lai sākas nedēļas raudāšanas maratons. Savā dzīvē nekad neesmu raudājusi, kā pēc šīs vasaras.
Es nevaru viena.
Piektdienā būtu jāpriecājas, jo beidzot var nelaist vaļā, bet es nevaru, es skumstu pat to, ka tas drīz paies un viss sāksies no gala...
Ceru, ka šis gads paskries vēja spārniem un es varēšu tad pieķerties pie rokas mūžīgi. Cik naiva cerība, bet es to vēlētos.
Šis ir svētdienas vakars? Tad es zinu kāda būs nakts...
Man ir pasaules lielākais dārgums un es to sargāšu.
Banālā maita, attopies!

Tā tā, būs labi.
Man ir laime.
Un nāks skaistais rudens. Mēs ceļosim [tepat pa Latviju], būs daudz filmu, būs kakao piektdienu vakaros un torte, būs skaisti, būs ar vien labāk un labāk. Būs tā, ka tu piektdienās atbrauksi, un nāksi pa aizputināto celiņu uz manu māju, un es tevi silti sagaidīšu, ar kafiju un mēs kopā uztaisīsim olīv-ķiplok-maizīti un mums būs vīns. Un mēs būsim viens otram.

Tā jau ir!