Nedaudz pa vakardienu un visu parejo |
[Mar. 28th, 2004|04:16 pm] |
[ | mood |
| | KORN | ] |
[ | music |
| | Labs | ] | Nu shii visa nedeelja pagaaja viena elpas vilciena pa ko pasham liels prieks vispar jaa nu pa setdienu un svetdienu nerunasim tagad jau atkal jau jasak gatavoties skolai, bet jau droshi zinat ka es vakar kopā ar fassko un veel ar paris fruktiem piedalijos pasakuma palu laiks nu taa shodien pecelos un tiko pabeidzu rakstit rakstinju pa to nu varat ieverteet rakstinju bet bridinu vinjshir bik pagars 2 A4 formaata lapas tapee sagatavojaties uz citigu lasīšanu.
ZVOCieši&M Palu laikā
Ir jau pienācis 27. marta vakars un tas nozīme, ka pāris trakie ZVOCieši, Kristaps( fassko ), Sanita, Madars un es (skrejpapinjsh.), kā arī vēl mūsu komandā piedalījās Jānis Meirāns. Pulkstenis jau raudā 20:00 tas tik nozīmē, ka jādodas ceļā uz skautu pasākumu ”Palu laiks”, bet nevienam no mums zināšanas pa skautiem nav, bet tas nav šķērslis, lai mēs tādā extream pasākumā piedalītos, kurā nakts apstākļos orientējoties pa Latvijas skaistajiem mežiem jānokļūst no Lodes līdz Valmierai. Ceļš uz Lodi paiet vienos smieklos, neskatoties uz to, ka mašīnas aizmugurē mēs sēdējam pieci, jo mums bez fotogrāfa un šoferīša Māra ( shabux ) arī bija līdzjutējs Didzis. Ierodamies Lodes stacijā, kur jau mūs sagaida paprāvs skautu bariņš ar Uldi J. priekšgalā, kas arī ir šā pasākuma organizators. Mūsu komandas vienīga meitene Sanita uzņemas un piereģistrē mūsu komandu. Tā nu speram vienu soli tuvāk startam. Piereģistrējušies esam tagad tik jāiet uz mašīnu saģērbties nokomplektēt divas mugursomas, kurās būs viss nepieciešamais, lai veiktu distanci. Mugursomas obligāti bija jābūt aptieciņai, maziem, šķiltavām vai sērkociņiem (mums Sanita Rīgā bija nopirkusi RIMI šķiltavas), 1litram ūdens uz cilvēku, mobilajam telefonam, protams, mums vēl ar bija mazliet līdz tiek paņemta parības un kāds lieks džemperis un zeķu pāris. Saģērbušies esam, esam gatavi startam. Dodamies atpakaļ uz Lodes stacijas peroniem, kur ir paredzēts starts, bet vēl līdz pirmās komandas startam kāda viena stunda. Kā jau ZVOCieši bez jautrības neiztikt. Tā nu mēs stāvam un gaidām startu un var teikt visu laiku tik rēcam viens pa otru un arī pa apkārtējiem skautiem. Kājas sāk salt, laikam jāpaskrien mazliet. Tā mēs pa peronu ik pa britiņam paskraidām, tad neviļus kāda skautu komanda uzdod jautājumu, cik ilgi mēs varēsim paskriet. Neko neatbildam, lai neviens nezin kas un kā. Tik viņi saka, laikam jau pa pieciem kilometriem vairāk nevarēsim noskriet. Ar vieglu smīniņu sejā viņiem atbildam, nu ja, ka vairāk nenoskriesim. Tas brīdis pienācis svinīgā stāja Uldis J. pastāta pa noteikumiem un arī mazliet pa distancē sagaidāmajiem šķēršļiem, kas sagaida mūs. Pēc kopīgās instrukcijas katras komandas kaptēnim jādodas pēc kartēm un starta numura izlozes,a li zinātu kuri startēsim, šoreiz mums trāpās ceturtais starta numurs, kas nozīmē, ka mēs startēsim 22:10. Vēl tiek noinformēts par distancē satopamajiem sunīšiem. Mēs pa komandas kaptēni izvirzām Jāni M., kas arī godam pildīja savus pienākumus. Kartes rokās, lukturi ieslēgti dodamies distancē, bet nenojaušam kādi pārsteigumi šonakt mums būs. Distances sākums vijas gar lielo, dziļo Lodes ķieģeļu fabrikas karjeru. Ilgi nav jāgaida un pirmais šķērslis neliela meža upīte. Daudz nedomājot tai ar mazu ieskrējienu pārlecu, tikko piezemējies upītes krasta dubļos mani komandas biedri paziņo, ka piecus metrus sāņus ir tilts nu nekas, kas darīts tas darīts. Bez lielām problēmām nonākam kp rajonā, bet nav ne jausmas, kur īsti kp atrodas nekas cits neatliek, kā pārstaigāt visas drupas pie pēdējām drupām kp ar stāv kā briedis. Vēl tik pietrūka, ka kp būtu iekšā drupu pagrabos skats viņos bija baiss. Maza apspriede pa ceļa izvēli uz nākamo kp un dodamies prom. Ai, atkal upīte, bet mums veicas ir koks, neko ejam pāri. Lecot nost no koka sākas mana šo nakts likstas, tagad tik uzplēšu džemperi. Visi pāri esam, bet mums priekšā stāvs kalns. Mazliet piepūles un augšā esam un nepaiet ne pāris minūtes un esam uz pļavas uz, kuras vēlējāmies tik. Iemalkojam ūdeni un turpinām ceļu ( ja kāds vēl nav sapratis distances pamata solis ir skrienot), taisāmies jau nogriezts pļavai stūrīti, bet pēc pārdesmit metru veikšanas pa arumiem secinām, ka ātrāk tomēr būs pa ceļu skriet. O, pirmie skauti ar parādās, kas mums pa priekšu startēja. Pieskrienot viņiem tuvāk, ka blakus mājās duksītis rej, bet tas mūs nespēja iebaidīt un mēs turpinājām savu ceļu uz nākamo kp. Līdz punktam jau esam apsteiguši visas priekšā startējušās komandas. Ierodamies punktā un ieraugam divus cilvēkus guļot guļammaisos. Mazliet izbrīnīti izskatījās, ka tik ātri jau kāds klāt. Pēc vārdu pārmaiņas uzzinām, ka jākurina ugunskurs. Dodamies meža meklēt zarus it kā jau viss ir vēl pa iekuru paņemam manas līdzi paņemtās kartes pēc 20 minūšu cīņas secinām, ka labāk iet prom jo jau daudz laika pazaudēts tā ar darām. Ejot uz nākamo kp satiekam komandu, kas izskatījās mazliet norakusi. Viņi neticēja mums, ka kp ir uz atpakaļu, paši vainīgi. Šis etaps samēra viegls tik pa ceļu bez lielas domāšanas, bet ieejot punktā secinām, ka kp nav tur kur jābūt. Velku savu telefonu ārā no somas, lai var uzzvanīt Uldim J., lai informētu, ka kp nav vietā, bet pēc mazas sarunas man telefonam baterija izrunas, bet par laimi Kristaps savējo telefonu ar bija paņēmis līdzi. Nekas cits neatliek, kā bez atzīmēšanās kp doties tālāk. Pēc neliela likuma apmešanas atkal mums veicas un tieši trāpām virsu nokritušam kokam pāri upei un atkal pēc upes priekšā stāvs kalns šoreiz jau krietni stāvāks nekā iepriekš. Tas pārvarēts un esam uz pļavas, bet tā ir uzarta. Meta skriešanu malā, lai nesatraumētos pa tiem arumiem skrienot. Neko turpinām ceļu pa pļavām līdz Līču sanitārijai, kur atkal diezgan ātri un veiksmīgi atrodam kp, bet tik viņš otrpus Miegupes, bet upes platus tagad jau sasniedzis ap 30 metriem. Ieraugam, ka pār upi pārvilkta viena virve. Visiem mazs šoks, ka prasām vai jāiet pāri bez uzkabēm atskan atbilde jā. Nu nekas jau sāku maukt pāri labi, ka nekur nebiju ticis, ka šie saka lai nekustina virvi, mēs tik sakām, ka mēs jau pāri ejam un no viņu puses tik nosaka galīgi stulbi esat. Tā nu noraušos nost un pārlien džeks ar uzkabēm. Visi jau pāri, es jau nosalis un ar dodos pāri, bet tad notiek trakākais šonakt, aiz zara aizķeras lukturis, kas man ap galvu bija un iekrīt Miegupē (lukturis nebija mans, bet gan bija mūsu trenerītes Ingunas lukturis), ai, pāri esmu mazliet ieēdam un tālāk uz nākamo kp, kas atrodas Pekas kalnā. Tagad tik jāskrien, bet jau aiz muguras nieka kādi 17 kilometri. Pēc 15 minūšu skrējiena ar iekarojam Pekas kalnu. Vairs tik palicis viens kp, kurā ko jaunu uzzināsim. Dodamies vien ceļā uz nākamo kp. Skrienam diezgan ātri, kā nekā ar duksīšiem ar garām jātiek, kas mēdz iznākt uz ceļa ārā, bet tiem tikām veiksmīgi garām. Ieskrienot kp secinām, ka neviens no mums nemāk morzas ābeci, tādēļ nākas atplēst palīdzības aploksnīti, kurā ir iekšā morzas ābeces atšifrējums. Ar tās palīdzību uzzinām tieši vietu kur ir īstā kp atrašanās vieta. Tā nu sanāca, ka kp atrodas 20 metrus uz ziemeļiem. Vēl Kristaps paspēj nosūtīt un izlasīt sms, kā arī uzzvanīt Mārim, lai nāk mūs finišā sagaidīt. Skriešu dodamies uz finiša pusi, bet lai neaizvērtos širmis, sākam dziedāt visādas dziesmas. Pēdējais kilometrs jau aiziet autopilotā. Finišs, atvieglota nopūta. Mēs to izdarījām neskatoties uz noberztam kājām un Kristapam prieks un mums arī, ka Kristaps veica distanci neskatoties uz to, ka jau kādu laiku nav trenējies. Pārmijam pāris vārdus un uz pirti prom, kas mūs sagaidīja Baiļos. Besis liels ieejam pirtī nomazgājamies aizejam uz saucamo jurtu uzcepam pa desai un lēnam sāk nākt virsū lūziens, uztvanam Mārim, kas mūs atbrauc pakaļ un izvadā pa mājām. Kristapam šī sestdiena un svētdiena bija gara, jo viņam sanāca negulēt vairāk kā 24 stundas, bet tas nebija nekāds šķērslis, lai veiktu šo jauko un interesanto distanci.
Paldies mūsu šoferītim un fotogrāfam Mārim, viņam ar nakts nebija diezko gulēta. nu varat ar apmeklet http://www.magn.2000.lv tuar ar buus bildes klaat
Prieks man pa tiem kas izlasija |
|
|