Pāris dienas, patiesībā nedēļas, ir pavadītas kā elles katlos vāroties...pēdējās dienas gandrīz bija smagākās...bet vakar kaut kas salūza vai pārgāja...vairs nejūtu tik lielu piesaisti pagātnei..jā, pagātnei, tagad tā tāda jau šķiet...tikai viena doma, vajadzēja to visu izbeigt jau tajā liktenīgajā dienā, vismaz mans lepnums saglabātos, bet tagad esmu izlikusi visu sevi un atgriezusies nožēlojamajā sākuma punktā...ai, pie vellna, sirds šoreiz kliedz tik skaļi, ceru, ka nepārprotami: ej tālāk, neatskaties, Tev tas nav vajadzīgs un Tu neesi vajadzīga...
Jā, vēlamies būt vajadzīgi..tā būs atslēga...Bet esam taču vajadzīgi paši sev!!!Dienas morāle!