---

Mon, 04 Feb 2008 20:42:01 GMT

man ir grūti
un kādu laiku vēl būs
bet tas, kas šķīra
pamodināja mūs
varbūt tie asni
kuri vēl snauda
varbūt tiem tagad
būs jauna jauda
un, kad tie ziedēs
es slavēšu tevi
ka tu man toreiz
brīvību devi

Thu, 31 Jan 2008 19:25:58 GMT

---

šauras ir tās kalnu takas

kuras mūsu solī krīt

divi nevar vienu ceļu

pēdu pēdā iemīdīt

vai būs jācērt jaunas kāpnes

vai tās nāks, kā atnāk rīts

tā kā upe un kā smiekli

kopā augšup iesvētīt

kāds ir ceļš, ko zvaigznes saka

kāds ir tas, ko tava sirds

un tas viens, ko Viņš ir lēmis

vienīgais, kas neizirst

solis solī, doma domā

uz to sauli, kas vēl dzimst

un kad es tur aizcīnīšu

vai mēs nebūsim jau cits?

reiz pat likās, nekā nava

tikai karstums sažņaudzīts

kuru iesēt lāpas matos

un tad redzēt, kā tā spīd

ka varbūt viss tikai māņi

ka es nezinu, kas īsts

un kad uzlīs baltā gaisma

visas sāpes atrisīs

dod man savu roku drošu

blakus soļi, tuvu plecs

visi ceļi ved uz smaili

mūžīgs ceļš, bez laika vecs

Fri, 25 Jan 2008 22:35:58 GMT

atlikt tālāk savu sapni
spārniem lai ir gana telpas
palaist vaļā tavu roku
lai mums pietiek abiem elpas
saule, saule, vadi mani
tumšs ir mežs un klusi zvani
zema sirds un purva mala
zudis viss un nav tam gala
atlauz, gaisma, manu čaulu
lai es uzaustu pret rītu
un kad tu tad pretī nāktu
es vairs tevi nemaitātu

---

Wed, 16 Jan 2008 17:47:57 GMT

Tas bija trešajā dienā. Mēs sēdējām smilšaini un noguruši, es biju pārpildīta romantikas, smidzināja lietus, bija jau tumšs, un viņš teica: „Jūti, cik tas vēl ir tālu?" Es nejutu un nesapratu; tajā dienā es viņā iemīlējos.
Bet tas ir tālu. Joprojām ļoti tālu, par spīti daudzajiem košajiem viendienas ziediem un tās pašas dienas augļiem vai varbūt mazliet ilgākiem, smaržām - koks aug pamazām, un dažreiz liekas, ka neaug, ka sen ir nokaltis vai sadedzināts malkā, ka nekas nav bijis īsts un nekas nav lemts.
Un tad, tai brīdī, kad pasaki: bet varbūt nav? Varbūt tiešām nav? Vai tajā brīdī būtu jāmirst, kaut kam?
Un savādi tā. Ka nekad nav bijis tik viegli tevi domāt, un es nesaprotu, kāpēc tā.
Bet tas laikam ir uz labu. Jo ir gaišāk. Varbūt beidzot sāku redzēt, ne tikai skatīties.

Sat, 05 Jan 2008 14:14:10 GMT

Apvāršņi nedod apjēgsmi, tie dod jaunu perspektīvu. Horizontāle ir bezgalīga (vai vertikāle nav?) un tikai iluzori bagātinoša. Jauns pamats var būt šķirtne. Es varu palaist garām vistuvāko uz savu galvu piesavinātā personīgajā kvestā. Bet tā ir tikai daļa patiesības.

?

Sat, 05 Jan 2008 14:02:00 GMT

Sieviete skatās uz vīrieti, vīrietis skatās uz priekšu.

---

Wed, 19 Dec 2007 08:00:17 GMT

- Tu esi slazds vai spārni?

Sat, 15 Dec 2007 23:09:18 GMT

Nevajag jau nemaz tik daudz, lai nonāktu tai stāvoklī, kad ar katru šūniņu jūti - ir. Ir tā īstā sajūta, piepildītā. Tas ir citādāk kā pēc slāpēm, tur it kā ir mazāk kaifa, un tomēr tik pilnīga puzles gabaliņu salikšanās.
Varbūt tā ir nepašpietiekamība? Vajadzība dzirdēt virzienu? No otra, ne sevis? Bet tik pilnīga.

new again

Wed, 12 Dec 2007 16:53:04 GMT

Jāteic, man patīk saplīsuši baloni, pat ja pirmais pēc viņiem ir ērkšķu krūms. Bet pēc tam nāk zaļās pļavas vai vismaz kaut kas līdzīgs. Būtībā varētu svinēt (atkalpie)dzimšanas dienu un/vai tubrālību. Nāvi jau nesvin, kaut arī tas izriet tieši no viņas. Par šoka stāvokļa tukšumu un pārkairinātiem nerviem, protams, neviens nebrīdināja, bet tādi jau viņi ir. Saprāts tomēr neapšaubāmi ir laba lieta, un jaunā telpa sniedz jaunas, patiesi abpusēji jaukas kustības iespējas.

Thu, 29 Nov 2007 12:46:33 GMT

Jo vispār jau tās īsti svarīgās lietas nevar tikt atņemtas, nu tās, kas tiešām. Viņa mēdz tikt izaicinātas, attālinātas un pat pazemotas reizēm, lai neapaug ar jūtelībām un mēsliem un tamlīdzīgi, bet fonā viņas aug, ja ir tā vērtas, ilgi, ilgi, ka tu viņas aizmirsti un vairs neilgojies pēc viņām un nežēlojies tur, kur viņas bija un vairs nav vai nekad nav bijušas, un tad kādā jauka dienā, pavisam negaidītas, viņas piedzimst un tad tu vai apraudies par tādu dāvanu nez no kurienes un nez par ko.

par puikām un meitenēm

Mon, 17 Sep 2007 09:09:22 GMT

- Sievietes ir kā sods - kad tu pārciet vienu, Dievs uzliek nākamo.

- "Mums ir attiecības" - tādus vārdus lieto tikai sievietes. Vīrietim pietiek ar "Man ir draudzene. Man ir sieva." Man ir. Ļoti vienkārši.

- Sievietes jūt vairāk kā vīrieši? - nekas tamlīdzīgs. Piemēram, viena tāda salauzta sirds. Bet atnāk kārtējais princis baltajā zirgā un viss jau aizmirsies.

Tu man patīc. Es tev iemācīšu.

Sun, 16 Sep 2007 08:11:31 GMT

Jūra iegrauzusies tālu krastā, tālu no vasaras, zili nokrāsotie soliņi izskatās vientulīgi skumji. Vējš, spēcīgs, lai viņš visu aizpūš (vai es tiešām to gribu?), lapas, krāsas, parkā degunu izbāzusi bērzlape, rudens tomēr ir skaists. Šorīt pabeidzu plakātu, pirms tam izgāžot tinti uz galda. Lieņuks nometies uz grīdas pie sildītāja, dzer piparmētru tēju un apcerīgi runā par apsēstību. if i'm young and free, why i'm not? Tam laikam ir tikai attāls sakars ar realitāti.

mirrors

Wed, 12 Sep 2007 19:54:26 GMT

Nu, patiesībā jau es esmu vienkāršs, pat prasts radījums, tikai sarežģītu sviestu kuļošs pie vajadzības un nevajadzības smukajam garnējumam (un paslīdēšanai). Top-top-top, drošas kājiņas, kamēr nedreb, hm-hm-hm, saprātīga galviņa, kamēr vēji ausis neizpūš, pai-pai-pai, mīļas rociņas, kamēr nesakāro kādam sānā iekniebt. Vispār tāda jauka būtne, kad nav neciešama neliete (pie tam pati to neredzot, savādi gan).

Sun, 02 Sep 2007 21:55:30 GMT

Atkārtoti pazuduši telefoni. Jaunas saites, sasniedzamība, neatkarība?
Ūdens. Dāvināta glezna, pozēta glezna, darbs. Sapņi.
Modelis. Sāpoši locekļi, dievišķošana, izdevīgums, kailums, robežas.
Pēc smaržkociņiem un vēl kā smaržojošs plecs, fantāzijas, velkme, skatiens, velns, jā, skatiens, roka uz rokas, bailes, neziņa, apsēstība un kaut kas spārnveidīgs.
Laikam esmu stiprāka un augusi vairāk, kā zināju, un visnotaļ traka noteiktā vai nenoteiktā ziņā, ak jā, bet to gan es zināju.
Fascinējoši, un viss liecina, ka laimīga.

Sun, 02 Sep 2007 12:34:29 GMT

Kad nenotiek, es grimstu drūma, kad notiek, panikā bremzēju, nav robežu, veco, drošo robežu nav.
Aizmulst pieskārienos. Nespēju pretoties, kad uz manis spēlē. Tālu var aizvest ar rezonanses magnētu, bail pat domāt. Varbūt īstais virziens, kā lai zina, ja priekšā, kā parasti, tumšs, tikai sajūtu vairāk kā prātam pietiek.

Fri, 31 Aug 2007 20:05:29 GMT

kuru druvu nodruvoju
to ielaidu rudenī

zem kājām virmojošs tukšums. es solīju viņiem pamatus un jaunus sākumus, bet tie visi bija no krāsaina vēja. kāpēc jāsola vai es to solīju sev? un tas ir reizē kaut kā, smagnējais ražas rāmums un sāpīgā lapu pirmspelnu sadegšana, gaišais pateicīgums par vasaras elpu pakausī un salstošie pirksti bez viņas. un skatiens pret horizontu, kur iet, vēl iet un iet, ja vien es zinātu, kur, un gribētu zināt

Sun, 26 Aug 2007 16:31:14 GMT

Viņa ir ragana, kad dejo, viņas acis ir bīstamas, smaidi neko nemaina. Uguns, auksta uguns, koks, viņa atdod visu savu vielu skaņai, solim, ritmam, viņam. Maiga un viegla viņa lido, pieplok un atraujas, apcērtas spriega un cieta, viņa ir skaista, nē, tā nav viņa, bet uguns.

Sviedri un sāpošs ķermenis, duroša elpa, skatiens, kas notur. Velki, nostiepti, spriegi, audi, izvīti, izpīti, piesitiens, apstāšanās, kas dod jēgu kustībai. Viens pret vienu, bet varbūt nav neviena, tikai kusība, kustība, ritms un raksts, kas stāsta neizrunājamo.

Tas ir pārāk skaisti. Tas ir par daudz. Kas vēl ir īsts, kas ir kā vērts? Varbūt labāk mirt kustības centrā, to nepamanot, jo pēc tam nekas vairs nav pietiekams, viss ir tik pelēki nesatiekams. Skaistums, kas dziest zīmējot, dzirkstele naktī, kas neatdzims, kāpēc tā ir skaistāka par visu paturamo, ko tu dod, neturpināma, ko tu sēj, ko audzē vai tikai mirdzi, mirdzi un sadedzini.

Mon, 20 Aug 2007 14:33:47 GMT

Nav laika sapņiem, nav laika. Nav laika tumsā klīst. Tevi sauc tavas neuzceltās mājas. Kur ir tava laiva? Kur ir tavs pavards? Kur ir tie pleci, kurus tu pieskārienā atbrīvosi? Un tās mazās balsis, kas pusmiegā tevi sauc?
Skaistāk, skaistāk. Maigāk, valdzinošāk. Ne tam, ne tur, ne līdz galam. Varbūt aiz tā pagrieziena, varbūt tajā nepienākušajā vēstī, neizrunātajā. Varbūt rīt, bet varbūt aizparīt. Būs. Vēl ne. Re, cik daudz zvaigzņu. Zvaigžņu vienmēr pietiek.

Rokas sāp. Iedodiet man viņām kādu kartupeļu vagu izrakt. Kartupeļus. Dubļus. Akmeņus. Lai nav uz zvaigznēm jāskatās. Lai pieskārieni jāzog. Brīvas domas, brīvas. Gandrīz bezatbildīgas. Tik, cik rokas pašas un varbūt arī sirds zin.

Mājas mazliet citādāk būvējas, puķīt.

Fri, 17 Aug 2007 18:00:58 GMT

rūgtās pīlādžu lūpās
vasaras briedums kvēl
tās sapņu pilis ir drupās
bet es gribu es gribu vēl

(Atāls ~ Vilka dziesma)

dialogi II

Fri, 17 Aug 2007 05:41:24 GMT

***
- Vai nu ir attiecības vai viņu nav.
- Nu nē. Tu esi maksimālists. Ir daudz cilvēku, ar kuriem kaut kas skaists bijis, un, pat ja vairs nav kontaktu, tā saikne paliek.
- Bet tev taču var būt ar visiem skaisti! Tikai atliek ar pirkstiņu pamāt ... Vispār tas ir riebīgi.
- (smejas)
- Re kā ne to pateicu. Gribēju teikt, ka tu esi skaista, bet galīgi ne tā pateicās. Eh...

***
- Pēdējā laikā sanāk satikt vīriešus, kas kaut ko man ļoti grib iemācīt.
- Es neko tev negribu iemācīt! Tu jau visu zini. Ā, tev ir daudz vīriešu?
- (smejas) Nav man šobrīd neviena.
- Zini, tev sāpēs, bet es tev pateikšu.
- Pasaki, pasaki.
- Nu, tu esi no tām, kuras prot iekārdināt. Bet tevi ir viegli pamest.

Kailuma fakts dara brīvu, jo vairs nav, ko slēpt. Ir ļoti patīkami tikt apbrīnotai kā krāsai un formai.

Tas brīdis spēlējot, kad viss ir spriegs, tas liek apzināties sevi tiešām dzīvu.

Es nemaz nedomāju par daudz, bet sarežģīju vienkāršo un pārāk pavirši pāršļūcu kompleksajam. Iespējams, mūzika tiešām var pāraudzināt, ja vien pietiek motivācijas sākumkapitāla. Pie intensitātes var pierast pamazām.
Tikai - vai iekšēja pretošanās ir slinkums vai nepiemērotā dabiska atgrūšana?

aaaaaaaaaaaaaaaaaaaa

Sun, 12 Aug 2007 10:08:42 GMT

Vai manī beidzot varētu ieskatīties arī kāds, uz kuru rodas pretreakcija??

Besī ārā. :D

dialogi

Wed, 08 Aug 2007 10:23:06 GMT

- Man vienkārši pietrūkst enerģijas.
- Bet viņu nevar dabūt no ārienes.
- Tur jau tā lieta.
- Un tomēr tu viņu gribi nozagt, es taču zinu, tā gan, tā gan...
...
- Es esmu vāja.
- Tu esi ļoti stipra. Sievietes vispār ir daudz stiprākas par vīriešiem. Un tik skaista, kad koncentrējies, tur pilnīgi nomirt var.
- Ai, man ir cita konsistence.
- Tāda ūdenszāles, jā jā. Bet abām lietām ir jābūt mūzikā, ļāvīgumam un cietībai. Un ritms visu laiku ir jātur. Ritms ir visam apakšā.

wishes 'n fishes

Tue, 07 Aug 2007 12:08:31 GMT

Un jā, tu dabūsi visu, un tieši tā, kā esi gribējusi. Tieši tik mistisku un neizmantojamu, jā, vēl vairāk un visdrīzāk citos vārdos un garšās, kā prasīts - pasaule iemiesojumus mēlei nepiemēro, piemēro dzirdamības slieksnim un dod tik tālu, cik atvēziena spēks un tik virzīti, cik grožu tvēriens.
Saņem un neviebies, un raudi, ja tev vajag.
(It is the cause, my soul.)
Dziļi ir tā ēze, kur to kaļ, bet man reizēm liekas, ka tur ir iespējams nokļūt.

Tue, 07 Aug 2007 11:43:30 GMT

Before the summer turns to winter, before the dreams will turn to snow.
I see the yellow leaves are falling and soon I know I have to go.

mūza uz līgumdarbu

Sun, 05 Aug 2007 23:09:06 GMT

Biedējoši nespēt ieraudzīt savas pavedamības robežas. Tam pat nav tieša sakara ar seksu, bet ar savas identitātes zaudēšanu otra enerģijā un savās pusapzinātajās vēlmēs.
Biedējoši tikt apjūsmotai tādās niansēs, tik nekontrolētā, neapslāpētā tiešumā, bez nodoma, bez funkcionāla izskaidrojama. Pārāk spēcīgi, pārāk neparasti, pārāk dziļi. Ļoti biedējoši. Nezinu, kam.

careful what you ...
Nja.
Atkārtot vēl un vēlreiz.