put on your red shoes and dance!

burti

Thu, 04 Nov 2010 10:19:57 GMT

no dafont.com novilku fontu, kas saucas dominoes, a tur uz dažiem burtiem nevis domino kauliņi, bet rakstīts "John 3:16" :)

simple as that

Tue, 05 Oct 2010 10:24:43 GMT

mugurkaula skriemeļi

Wed, 22 Sep 2010 18:21:25 GMT

šodien anatomijā pasniedzējs izteicās, ka cilvēkam uzbūvē pārsvarā dominē tādi nesakarīgi skaitļi kā 7 un 12, arī 24 :). Nav nekādās decimāldaļas. tad vēl arī varēja just, ka viņš ir tiešām sajūsmināts par to kā cilvēks ir uzbūvēts un neslēpa, ka viņaprāt tas ir ģeniāli. Tam visam pa virsu, protams, bija re kā miljonos gadu tas ir gudri izveidots(jies) un kad par visu to domājot paliekot tā dīvaini, tāpēc labāk nevajag tā sarežģīti domāt, labāk par to nedomāt vispār vai arī kaut kā pa tiešo.

Bet tas ko es patiesībā gribu pateikt ir, cik ļoti es priecājos, ka var baigo skaistumu ieraudzīt tad, ja zina uz (caur) ko skatīties. :)

Mon, 20 Sep 2010 17:06:26 GMT

šodien man besī, ka visur vienmēr ir vairākumā meitenes, ka sieviešu kompānijā strādājot vislaik tiek veidotas kaut kādas shēmas un bīdīti kauliņi, kā būs šitā un tā un visādi varianti. ka projektēšanas grupās džeki ir pašpietiekami, bet mums jau ir izveidojies priekšnoteikums, ka ja būs tikai meitenes, viss tiks sarežģīts līdz neiespējamībām, un to nedrīkst pieļaut, nav pat svarīgi kas ir persona, galvenais ir dzimums. ka visi apkārt precās un runā tikai par saderināšanos un abpusēja nepieciešamība laikam ir tikai attiecībā uz bērnu radīšanu.

viss. tāds planētu stāvoklis man šodien. (lasi hormoni)

Thu, 09 Sep 2010 14:57:47 GMT

Par daudz visādu blogu, vietņu, virtuālās komunikācijas rīku, profilu un platformu un kā tik vēl to nesauc. Par daudz svešvārdu, samāksloti sarežģītu izteiksmes līdzekļu, anglisku iestarpinājumu sarunvalodā un komunikācijas mudžekļu. Par daudz liekvārdības. par daudz virspusējības.

Par maz domu un nolūku skaidrības, vienkāršības un tīrības. Par maz attiecību klātienē. Par maz īstuma. Par maz dziļuma.

Sun, 05 Sep 2010 18:00:34 GMT

šodien bijām ciemos pie Edija, Agneses un viņu jaunā bēbja. Ļoti jauks bēbis un ļoti jauki viņi kopā. Rasa apprecējās, Katrīna precās un Gatis precēsies. Un tas viss kaut kā pēkšņi reizē, ka liekas laiks ir pēkšņi vienā brīdī sācis iet ātrāk, tikai es kaut kur neiekļaujos.

Tā īsti nav domāta čīkstēšana par tēmu, drīzāk sajūtu novērojums.

priecīgs viesmīlības atgadījums

Tue, 31 Aug 2010 08:11:49 GMT

Velobrauciens Latgale. Otrā diena - Krāslava - Aglona. Visu dienu līst, vispār jau sākot ar nakti, kad pamodāmies no piloša ūdens un gājām kārtot šelteri. Viss ir apnicīgi slapjš. Zemes ceļi izrādījās neizbraucami, tāpēc atgriezāmies uz šosejas. Vakars, apmēram 50 nobraukti km un ierodamies Aglonā. Maija saka, ka tajā Bazilikas klosterī varot palikt pa nakti un nolemjam noskaidrot, cik tas maksā. Joprojām līst un vispārējā slapjumā meklēt vietu mežā šelterim nav baigā iedvesma. Pārējie paliekam ārā ar riteņiem, Maija ar Agitu ieiet noskaidrot par cenām. Kādu laiku gaidam, nolemju tikmēr ieiet baznīcā. Lēnām un piloša klamzāju apkārt. stāvu, skatos uz altāri un lūdzu. Tur apkārt staigā viena sieviete, kas kārto baltas bantes uz solu galiem. Tad viņa man pienāk klāt un latgaliski prasa - vai mums nevajag naktsmājas? Es samulstu, nezinu, ko un ar ko tās abas jau sarunājušas un saku, ka nu jā, vispār vajag. Viņa mūs varot tur baznīcā ielaist un rāda ar roku uz altāri. Viņa izskatās tāda steidzīga, saku, ka tūlīt pasaukšu pārējos. Pa to laiku Maija un Agita noskaidrojušas, ka klostera gaitenī var palikt par 5ls no cilvēka. Ja grib istabiņu - 15ls. nu labi...
Tā nu balto banšu sieviete mūs uzved kaut kādā telpā aiz altāra. Viņa mums iedod bazilikas atslēgu un saka, ka mēs te paliekam vieni, sarga arī šodien nebūšot. Tur ir silts un sauss un dīvāni un tēju arī var uzvārīt. :)

Mon, 12 Jul 2010 17:38:19 GMT

pēc tām 4 dienām Usmā viena no lietām, kas palika bija šis:
http://www.youtube.com/watch?v=RZoSiDDja0Y

projektu ēšana ras-ēšana

Mon, 14 Jun 2010 18:51:20 GMT

atpalicība no personīgā darba plāna pieaug ģeometriskajā progresijā. vēl 12 h un miljons darāmā. tiek apspriesta ideja maketu līmēt uz ielas pie pēkšņi visu iecienītākās pritnēšanas iestādes, lai laicīgi ieņemtu rindu pirms atvēršanas. tas tā kā uz lielveikaliem pirms mega izpārdošanām, kur cilvēki iekārtojas guļammaisos pie ieejas. tā, lūk, ir, kad atklāj biedriem savus izdevīgos darījumus.

čīkstība

Tue, 01 Jun 2010 16:45:14 GMT

šī sesija būs mokoša un bezgalīga

atskārsme divdesmit trijos četrdesmit četrās

Sat, 22 May 2010 20:50:39 GMT

ir jātiek prom. sadzīve un iedzīve apēd. ir jādabū tā Grācas brīvība un radošums. un Milānas realitātes apziņa. citurienes tagadne, pie kuras nav pierasts.

tā pati visiem apnikusī tēma.

Sat, 22 May 2010 08:30:40 GMT

tas projekts taču pats varētu uzprojektēties, eseja uzrakstīties un skices saskicēties! savukārt es tikmēr ceptu rabarberkūkas, pīrādziņus un sauļotos. tā taču būtu pareizā pasaules kārtība!
labi vismaz, ka visapkārt populārā bakalaura darba tēma vairs nav aktuāla.
bet jā, jā, eju darīt.

Fri, 09 Apr 2010 20:23:43 GMT

Bija vakar tāda saruna, kas kaut kā apvienojās ar iepriekšējām pārdomām un bailēm un tagad es tajā tēmā ieslīgstu arvien dziļāk. Varbūt tas ir tikai noskaņojums.
Pasaule ir tik bezcerīgi slima un salauzta, ka nav saprotams, kāpēc Dievs ar to vispār vēl nodarbojas. Ja tas ir kādu izglābšanas dēļ, tad tāda labdarība ir prātam neaptverama. Blakus redzamajām fiziskajām šausmām, kas notiek, ir miljons līmeņi garīgas salauztības, par kuru nav nekādu paskaidrojumu. Kas ir tepat blakus un varbūt ne vienmēr sagādā tiešas ciešanas, bet tik un tā ir tāda klātesoša nāve. Es varu iedomāties ļaunāko, kas vispār var notikt ar cilvēku sākot no fiziskas spīdzināšanas līdz pilnīgai vientulībai un patiesībā man nav nekādas drošības, ka tas ar mani nenotiks jau rīt. Tā ir tikai tāda cilvēka izdzīvošanas metode, ka viņš defaultā domā, neplānojot savas beigas. Nē, es neaizmirstu, par visām tām skaistajām un brīnišķīgajām lietām. Es tikai nezinu, vai tas prieks, ko kāds piedzīvo savos pāris desmitos gadu ir visu to redzamo un neredzamo sāpju un netaisnības vērts, ar ko šī pasaule eksistē. Man nekā netrūkst un tomēr nav īsti nekādas jēgas, jo tagadne ir netverama, drošībai nav pamata un šī nav vieta, kur sapņi piepildās.

nudien nedomāju, ka pozitīvisms būtu pietiekama cerība, ja apsolījums par pilnīgu atjaunošanu nebūtu dots.

Sun, 04 Apr 2010 09:22:07 GMT

šorīt K.J. Jukumnieks teica, ka šodien mēs svinam to, ka mums rokās nav caurumu.
es arī.

pauze

Mon, 08 Mar 2010 16:22:46 GMT

tas jau, protams, ir sen zināms, ka Latvija ir maza, tomēr jocīgā sajūta paliek, kad konkrētu gadījumu nezināmās personas x aizstājas ar konkrētām personām.

Wed, 03 Mar 2010 20:47:23 GMT

HOW CAN YOU FEEL POWERLESS
WHEN YOU SEE THAT SUNSHINE CAN CHANGE EVERYTHING?

/Loesje/

'cause I like birds

Tue, 02 Mar 2010 16:04:09 GMT

Man tā kā gribās kaut ko uzrakstīt par tām 10 dienām Austrijā, bet. Bet, īsti nezinu, vai vajag. Varbūt man liekas, ka noformulētas sajūtas nobāl.

Bija vienkārši neticami forši. Es gribu palikt tajā notikumā un tajā sajūtā. Ka viss ir tik satriecoši, ka laiks varētu apstāties. Kaut es varētu paņemt kaut ko līdzi, ko šejienes ieradumu normas nespētu pieveikt. Es gribu turpināt dejot uz ielām un smaidīt cilvēkiem. Ah, ziniet, tā atkal ir tā sajūta, kad dzīvība sevī ir izbaudāma kā fizisks lielums. Unbelievable.

Tue, 26 Jan 2010 10:47:47 GMT

nodevu bakalaura darbu, noskatījos šerloku holmsu, sāku lasīt forestu gampu

ikonostass

Mon, 11 Jan 2010 20:41:58 GMT

Kad manā bērnībā vecāki strādāja pie Ainažu baznīcas restarācijas, es kaut kur turpat dzīvojos sētiņā un man uzkrita ikonostass. Tas ir tā svētbilžu siena, kas pareizticīgo baznīcās pie altāra.

Tas no šodienas sarunas ar vecākiem par reliģijām un viņu secinājumiem par to, no kurienes tas, kas no manis ir sanācis. par reliģiju un arhitektūru.
un vēl, klausoties visādos tēva argumentos, man palika tik žēl, tik žēl par visiem tiem aizspriedumiem, nepatiesībām un saklausītajiem institucionalizētajiem rāmjiem, kas cilvēkiem neļauj redzēt, cik satriecoši ir pazīt Dievu. par neiedziļināšanos un dzīvošanu ar kaut kur dzirdētām "patiesībām".
un vēl žēl, ka neviens vairs netic labiem nodomiem, bet tikai slēptām interesēm.

Sun, 03 Jan 2010 10:08:39 GMT

Šodiena un gads sākas tā
kaut kādā ziņā par mani tagad. par to, kad "cilvēks vienā mierā var darīt tieši to, uz ko viņam nesas prāts". ai, nu par to pašu.

izlasiet kādreiz, kad sanāk laiks.

Reiz dzīvoja kāds murmulis, kas strādāja izpriecu laukumā, taču ne vienmēr tas nozīmē, ka tur ir briesmīgi jautri. Viņš izknieba caurumiņus biļetēm, lai apmeklētāji varētu papriecāties tikai vienu reizi, un šāda nodarbība var padarīt skumju, ja viņam ar to jānoņemas visu mūžu.
Murmulis knieba un knieba un sapņoja, ko viņš darīs, kad beidzot aizies pensijā.
Ja gadījumā kāds nezina, kas tas ir – aiziet pensijā – tas nozīmē, ka cilvēks, kurš kļuvis pietiekami vecs, vienā mierā var darīt tieši to, uz ko viņam nesas prāts. vismaz murmuļa radinieki to tā bija izskaidrojuši.
Murmulim bija briesmīgi daudz radu, vesela varza lielu, trokšņainu un pļāpīgu murmuļu, kas sita cits citam uz pleca un dārdinoši skaļi smējās.
Tiem visiem kopīgi piederēja izpriecu laukums, un, starp citu, viņi pūta taures vai svaidīja veserus, stāstīja jocīgus notikumus un vispār biedēja ļaudis.
Tomēr nekā ļauna ar to viņi nedomāja.
Murmulim pašam nepiederēja itin nekas, jo viņš bija no sānu līnijas, proti, tikai attāls radinieks, un, tā kā viņš nekad neprata atteikt un spuroties pretī, tad viņam vajadzēja pieskatīt bērnus, griezt karuseli un, galvenais, kontrolēt biļetes.
Tu esi vientuļš, un tev nav nekā, ko darīt, - laipni mēdza teikt citi murmuļi. – tāpēc tev tikai nāks par labu mazliet palīdzēt un būt kopā ar citiem.
Bet es nekad neesmu vientuļš, - murmulis mēģināja paskaidrot. – Es nepagūstu. Ir tik daudzi, kas mani grib sapurināt. Piedodiet, bet es tik labprāt gribētu...
Būs jau labi, - radinieki teica un papliķēja pa plecu. – Tā tam arīdzan jābūt. Nekāda vientulība, allaž rosība.
Murmulis turpināja kniebt biļetes un sapņoja par brīnumaino, kluso vientulību, cerēdams, ka ļoti drīz kļūs vecs.
Karuselis griezās riņķī, un taures skanēja, un delveri un cirslīši, un murmuļi ik vakaru klaigāja uz Kalnlejas sliežu ceļa. Milzis Edvards laimēja pirmo godalgu par porcelāna dauzīšanu, un ap sapņaino, skumjo murmuli ļautiņi dejoja un klaigāja, un smējās, un ķildojās, un ēda, un dzēra, un murmulis pamazām sāka baidīties no visiem, kas līksmoja un sacēla traci.
Viņš gulēja mazo murmulīšu istabā, kas bija gaiša un jauka dienas laikā, bet naktīs, kad mazuļi pamodās un brēca, viņš tos mierināja, spēlēdams leijerkasti.
Turklāt viņš it visur pielika roku un palīdzēja, kā jau pienākas mājā, kas pārpilna ar murmuļiem, un visu dienu līdz vēlam vakaram ap viņu drūzmējās murmuļi, visi labā omā, un stāstīja, ko viņi domā un kas viņiem patīk, un ko viņi dara vai iecerējuši darīt. Nekad tie viņam nedeva laika atbildei.
Vai es drīz būšu vecs? – murmulis reiz pie pusdienas galda vaicāja.
Vecs? Tu? – viņa tēvocis līksmi izsaucās. - Kur nu! Tikai sapurinies, cilvēks ir tik vecs, cik vecs viņš jūtas!
Bet es jūtos šausmīgi vecs, - murmulis cerību pilns teica.
Blēņas, - tēvocis atcirta. – Šovakar taisīsim uguņošanu, lai sevi uzmundrinātu, un ragu orķestris spēlēs līdz saullēktam.
Bet no uguņošanas nekas neiznāca, sāka līt lietus, lija visu nakti un nākamo dienu, un visu nedēļu.
Taisnību sakot, lietus lija veselas astoņas nedēļas bez pārtraukuma, kaut ko tādu neviens nekad nebija pieredzējis.
Izpriecu laukums novīta kā puķe un zaudēja krāsu. Tas saplaka, nobālēja, sarūsēja, saruka – un, tā kā tas viss bija celts uz smiltīm, tad pamazām viss sāka slīdēt un jukt.
Kalnlejas sliežu ceļš nopūzdamies apstājās, un karuselis griezās un griezās lielajās, pelēkajās pančkās un, klusi klinkstēdams, sāka slīdēt jaunajās lietus urgās. Visi mazuļi – knēveļi un ķiparu, un cirslīši, un bumbulītes, un kā nu tos visus sauc, piespieda purniņus pie rūtīm un raudzījās, kā lietavas aizskaloja jūliju un krāsas, un mūziku.
Spoguļzāles saplīsa miljonos slapju lausku, un pāri tīrumiem aizslīdēja izmirkušās burvju mājas gaiši sārtās papīra rozes. Visā novadā skanēja mazuļu vaimanas.
Viņu tēvus un māmuļas pārņēma izmisums, jo mazuļiem vairs nebija ko darīt un viņi tikai sērot sēroja par zaudēto izpriecas laukumu.
Kokos saplaka karodziņi un tukšie baloni, jautrā māja bija bubuļu pilna, un trejgalvainais krokodils devās uz jūru. Divas galvas viņš pameta, jo tās, izrādījās, bijušas pielīmētas.
Murmulēni par visu to gauži priecājās. Viņi stāvēja pie loga, smējās, rādīja ar pirkstiem, cits uz citu iedunckāja un sauca:
Skaties! Tur aizslīd Arābijas Noslēpumu aizskars! Tur aizslīd dejas grīda! Tur plīvo Svilpastes šausmu mājas jumta piecas ādas lupatas! Vai tas nav lieliski!
Viņi nolēma ierīkot slidotavu, protams, kad ūdens būs sasalis, un mierināja murmuli, ka arī slidotavā viņš varēšot kontrolēt biļetes.
Nē, - murmulis piepeši atcirta. – Nē, nē, nē! Es negribu. Es gribu kļūt pensionārs. Gribu darīt to, kas man tīk, un būt pilnīgi vientuļš kaut kur, kur valda klusums.
Bet mīļais, vai tiešām tā ir tava nopietnība? – murmuļa brāļadēls vaicāja ārkārtigi pārsteigts.
Jā, vārds vārdā, - murmulis atbildēja.
Bet kāpēc tu to neteici agrāk? – radinieki vaicāja. – Mēs domājām, ka tev ir jautri.
Es neuzdrīkstējos, - murmulis viņiem atbildēja.
Tad viņi atkal sāka smieties un atzina, cik tas briesmīgi jocīgi, ka murmulis visu mūžu darījis to, kas viņam nepatīk tikai tāpēc, ka nav varējis atteikties.
Nu, uz ko tad tev nesas prāts? – uzmundrinoši vaicāja viņa mātesmāsa.
Es gribu darināt leļļu skapi, - murmulis čukstēja. – Skaistāko leļļu skapi pasaulē, ar daudziem stāviem. Māju ar daudzām istabām – nopietnām, tukšām un klusām istabām.
Tad murmuļi smējās locīdamies un vēderus turēdami. Viņi piegrūda cits citam pie sāniem un sauca: - Leļļu skapi! Vai dzirdat! Viņš teica leļļu skapi! – Un viņi aiz smiekliem pat apraudājās un sacīja: „Mīļais, dari tieši to, kas tev patīk! Mēs tev atdosim vecmāmuļas veco parku, tagad tur laikam būs kluss kā kapā. Tur tu varēsi noņemties un darīt visu, kas tev tīk. Labas sekmes, un lai tev būtu jautri!
Tencinu, - murmulis atbildēja un satrūkās. – Zinu, ka jūs vienmēr esat domājuši par mani labi.
Sapnis par leļļu skapi ar klusajām, skaistajām istabām izgaisa, murmuļi ar saviem smiekliem to bija iznīcinājuši. Bet īstenībā tā nebija viņu vaina. Viņi nudien justos apbēdināti, ja kāds teiktu, ka viņi murmulim ir kaut ko sagrāvuši. Ir taču šausmīgi bīstami stāstīt par saviem slepenajiem sapņiem mazliet par agru.
Murmulis gāja uz tēvamātes veco parku, kas tagad piederēja viņam. Atslēgu viņš nesa sev līdzi.
Parks bija slēgts kopš tās dienas, kad tēvamāte ar uguņošanu bija nodedzinājusi māju un ar visu ģimeni no turienes aizvākusies.
Tas bija noticis kopš senām dienām, un murmulim bija mazliet pagrūti atrast ceļu.
Mežs bija kļuvis biezs, un ceļi gulēja zem ūdens. Kamēr viņš tā soļoja, lietus norima tikpat pēkšņi, kā bija uznācis pirms astoņām nedēļām. Bet murmulis to nemanīja. Viņu nodarbināja sēras par pazaudēto sapni: nu viņš vairs nevar darināt leļļu skapi.
Tad viņš starp kokiem pamanīja mūri. Vietvietām tas bija sagāzies, tomēr vēl arvien ļoti augsts. Režģu vārti sarūsējuši, un grūti bija tos atslēgt.
Murmulis iegāja parkā un aizslēdza aiz sevis vārtus. Pēkšņi viņš bija aizmirsis leļļu skapi. Pirmo reizi mūžā viņš bija atvēris sava paša durvis un tās aiz sevis aizslēdzis. Viņš bija mājās. Viņš vairs nedzīvoja pie citiem.
Lietus mākoņi pamazām pašķīrās, un parādījās saule. Slapjais parks ap murmuli garoja un zaigoja. Tas bija zaļš un bezrūpīgs. Briesmīgi ilgi to neviens nebija kopis un apgriezis kokus. Koku zari slīga līdz pašai zemei, un krūmāji pārgalvīgi kāpa augšup līdz koku galotnēm, un visapkārt krustām šķērsām burbuļoja strautiņi, kurus savā laikā vecmāmuļa bija likusi izrakt. Nu tie vairs nerūpējās par apūdeņošanu, bet tikai paši par sevi, taču daudzie mazie tiltiņi vēl turējās, lai gan ceļi jau sen aizauguši.
Murmulis metās šajā zaļajā, vēlīgajā klusumā, ievīstījās tajā, kūleņoja pa to un jutās jaunāks neka jebkad agrāk.
„Ai, cik jauki beidzot būt vecam un pensionētam,” viņš domāja. „Ai, cik ļoti es mīlu savus radiņus! Un nu man vairs par tiem nav jādomā.”
Viņš brida pa augsto, spīdīgo zāli, viņš apskāva kokus un beidzot aizmiga kādā saulainā mauriņā parka vidū. Tur agrāk bija atradusies vecmāmuļas māja. Tagad lielā uguņošana bija beigusies. Nu te bija izauguši jauni koki, un tieši vecmāmuļas guļamistabas vietā auga varens mežrožu krūms ar tūkstošiem sārtu paaugļu.
Iestājās nakts ar daudzām lielām zvaigznēm, un murmulis joprojām mīlēja savu parku. Tas bija liels un noslēpumains, tajā varēja apmaldīties, taču tas nekā nenozīmēja, jo visu laiku tu tomēr esi savās mājās.
Murmulis klaiņāja un klaiņāja.
Viņš atrada tēvamātes veco augļu dārzu, kur juku jukām bija sakrituši āboli un bumbieri, un vienu mirkli murmulis iedomājās: „Žēl gan. Es pat pusi nevarēšu apēst. Vajadzētu...” Un tad, vientulības un klusuma apburts, viņš aizmirsa, ko bija domājis.
Viņam piederēja mēness mirdzums starp koku stumbriem, viņš iemīlējās skaistajos kokos, viņš vija vainagus no koku lapām un greznoja ar tiem savu galvu, un pirmajā naktī tikko uzdrīkstējās iemigt.
Rītā iešķindējās vecais zvans, kas joprojām karājās pie režģu vārtiem. Murmulis kļuva nemierīgs. tur ārā kāds bija un gribēja tikt iekšā, laikam kaut ko no viņa vēlējās. Piesardzīgi viņš līda pa krūmiem gar mūri un izturējās gluži klusi. Viņš pastiepa kaklu un ieraudzīja gluži mazītiņu cirslīti, kas stāvēja aiz vārtiem un gaidīja.
Ej prom! – murmulis izbijies kiedza.
Te ir privātīpašums. Te dzīvoju es.
To es zinu, - cirslītis atbildēja. – Mani sūta murmuļi, atnesu tev pusdienas.
Ak tāā. laipni gan, - murmulis pārsteigts izsaucās. Viņš atslēdza vārtus un pa spraugu paņēma pretī grozu. Tad viņš vārtus atkal aizslēdza. Cirslītis palika stāvam un raudzījās parkā, laiciņu valdīja klusums.
Un kā tu vispār jūties – murmulis nepacietīgi vaicāja. Viņš stāvēja, mīdījās – un ilgojās atgriezties parkā.
Nelāgi, - cirslītis vaļsirdīgi atbildēja.
Mēs visi jūtamies nelāgi. Mēs, kas esam maziņi. Mums vairs nav izpriecu laukuma. Mēs tikai sērojam.
Ak, vai, - murmulis bilda un raudzījās zemē. Viņš nevēlējās, ka viņu piespiež domāt par kaut ko skumīgu, tomēr bija paradis allaž paklausīt un tāpēc nevarēja aiziet.
Tu, protams, arī bēdājies, - cirslītis līdzjūtīgi ierunājās. – Tu biji ieradis kontrolēt biļetes. Bet, redzēdams mazītiņu, skrandainu, netīru radībiņu, tu noknikšķināji tukšas knaibles. Tu ļāvi mums diviem, reizēm pat trim ieiet par vienu biļeti.
Tas notika tāpēc, ka es slikti redzu, - murmulis skaidroja. – Vai tad tu neiesi uz mājām?
Cirslītis pamāja, bet joprojām stāvēja. Viņš pat pienāca pie vārtiņiem un iebāza purniņu pa režģiem. – Tēvocīt, - viņš čukstēja. – Mums ir noslēpums.
Murmulis izbijies atvairījās, jo viņam nepatika ne citu noslēpumi, ne paļāvība. Taču cirslītis satraukts runāja tālāk:
Mēs gandrīz visu esam izglābuši. Tas viss atrodas Svilpastes lādē. Tu nemaz nevari iedomāties, kā mēs rāvāmies – glābām un glābām, izlavījāmies naktī ārā un izvilkām visu no ūdens un no kokiem un susinājām, un rosījāmies, un sakārtojām, cik labi vien varējām.
Ko tu ar to domā? – murmulis vaicāja.
Izpriecu laukumu, protams! Cirslītis izsaucās. – Cik vien varējām atrast, pievācām visus atlikušos gabalus, un nu tu atkal varēsi kontrolēt biļetes.
Ak vai, - murmulis šļupstēja un nolika grozu zemē.
Smalki, vai ne! Nu tu gan esi pārsteigts, - cirslītis teica, iesmējās, pamāja un nozuda.
Nākamajā rītā murmulis bailīgi gaidīja pie vārtiņiem, un, kad parādījās cirslītis ar pusdienu grozu, murmulis tūlīt sauca:
- Nu? Kā labi veicās?
- Viņi negrib, - cirslītis satriekts atteica.
- Viņi grib izpriecu laukuma vietā ierīkot slidotavu. Bet vairums no mums ziemā taču guļ savā migā, un kas tad mums dos slidas...
- Bēdīgi gan! – murmulis atvieglots izsaucās.
Cirslītis neatbildēja, viņš jutās ļoti vīlies. Nolika grozu zemē un aizgāja savu ceļu.
„Nabaga bērns,” murmulis nodomāja. „Jā, jā.” Un tad viņš sāka prātot par lapu telti, ko bija nolēmis sev uzcelt uz vecmāmuļas mājas drupām.
Murmulis visu dienu nopūlējās un jutās ārkārtīgi jauki. Viņš nodarbojās līdz satumsa un nekā vairs nevarēja redzēt, tad noguris un laimīgs aizmiga un nākamajā rītā pamodās vēlu.
Kad viņš atnāca pie vārtiem pēc ēdiena, cirslītis jau tur bija nolicis grozu. Uz groza vāka bija uzlikta vēstule, ko bija parakstījuši daudzi mazuļi. „Mīļais izpriecu tēvocīt,” murmulis lasīja. „Tu dabūsi itin visu, tāpēc ka esi tik labs, un varbūt mēs drīkstētu ieiet pie tevis un ar tevi parotaļāties, tāpēc ka tevi mīlam.”
Murmulis nesaprata nenieka, bet pakrūtē viņam sāka kņudēt baisma nojausma.
Un tad viņš redzēja. Pie režģu vārtiem mazuļi bija savākuši visu, ko bija izglābuši no sapostītā izpriecu laukuma. Tur bija krietni daudz mantu. Bet vairums saplēstas un nepareizi saliktas, tas viss izskatījās gauži ērmīgi – itin kā zaudējis jēgu. Pazaudēta, bet juceklīga koku, zīda gabalu, tērauda stiepļu, papīra un sarūsējušas dzelzs pasaule. Skumji un gaidu pilna tā raudzījās uz murmuli, un murmulis paniskās bailēs lūkojās uz to.
Tad viņš aizmuka parkā un noņēmās ar savu vientuļnieka būdiņu. Cēla un cēla, bet nekas labs nesanāca. Murmulis strādāja nepacietīgi, viņa domas bija citur, piepeši nogāzās jumts, un visa būdiņa saplaka.
Ak, nē, - murmulis teica. Es negribu. tieši tagad esmu iemācījies pateikt „nē”. Esmu pensionārs. Daru to, kas man tīk. Un itin nekā cita.
Viņš to teica vairāk reižu un ik reizi draudošāk. Tad viņš piecēlās, izgāja cauri parkam, atslēdza vārtus un sāka vilkt iekšā visu šo svētīto drazgu.

Mazuļi sēdēja uz augstā, sadauzītā murmuļa parka mūra. tieši kā pelēkie zvirbuļi, taču pavisam klusi.
Lāgiem kāds čukstēja: - Ko viņš dara tagad?
Ššš, - cits atteica. – Viņš negrib tērzēt.
Murmulis bija sakāris laternītes un papīra rozes kokos un saplīsušās daļas iegrozījis starp koku stumbriem. Tagad viņš noņēmās ar to, kas kādreiz bija karuselis. Nekādi nevarēja sadabūt kopā, jo puse daļu trūka.
Te nekas nesanāks! - viņš pikti sauca. – Nu paraugieties! Lūžņas un grabažas! Nē! Jūs nedrīkstat nākt un palīdzēt.
Pār mūra vainagu nošalca uzmundrinājuma un simpātijas vēsma, bet neviens neteica ne pušplēsta vārdiņa.
Tagad murmulis mēģināja uzcelt karuseli. Zirgus viņš nostādīja zālē un gulbjus strautiņā, citas daļas grozīja gan šā, gan tā un strādāja tik dedzīgi, ka mati slējās stāvus. „Leļļu skapis!” viņš sarūgtināts domāja. „Vientuļnieka būdiņa. Iznāks tikai tingeltangelis uz mēslu kaudzes un kņada, un kliedzieni, kā tas bijis visā manā mūžā...”
Tad viņš paraudzījās augšup un sauca:
Nesēdiet un neglūniet! Aizjoziet pie murmuļiem un pasakiet, ka es negribu rītu nekādas pusdienas! Labāk lai viņi atsūta naglas un veserus, un sveces, un virves, un dažas divu sprīžu platuma plankas un lai to dara žigli.
Mazuļi sajūsmā smējās un cilpoja projām.
Nu, ko mēs teicām? - sauca murmuļi un iedunckāja cits citu. – Viņam ir garlaicīgi. Nabadziņš – ilgojas pēc izpriecu laukuma!
Un viņi atsūtīja divreiz vairāk, nekā murmulis bija lūdzis, un bez tam ēdienu veselai nedēļai, un desmit metrus sarkana samta, un garas zelta un sudraba papīra strēmeles, un drošības labad leijerkasti arī.
Tad nē, jel nē! – murmulis sauca. – Mūzikas kasti es neņemšu. Itin nekā tāda, kas taisa troksni.
Protams, ka ne, - bērni paklausīgi teica un palika ar leijerkasti aiz vārtiem. Murmulis cēla un cēla. Un, tā noņemoties, viņam pret savu gribu sāka likties, ka tas ir jauki. Kokos, vējā šūpodamies, mirdzēja tūkstošiem spoguļa lausku. Koku galotnēs murmulis ierīkoja mazus soliņus un mīkstas ligzdiņas, kur varēja sēdēt un, nevienam neredzot, dzert sulu vai arī gulēt. Stiprākajos zaros karājās šūpuļtīkli.
Grūti bija sakārtot Kalnlejas sliežu ceļu. Tam vajadzēja būt trīs reizes mazākam nekā agrākajam, jo maz kas bija palicis pāri. Taču murmulis sevi mierināja ar to, ka tagad neviens vairs neuzbāzīsies un nekliegs. Un, ja arī nokritīs, tad ievelsies strautiņā, un tas jau tikai lielākoties uzjautrinās.
Viņš tusnīja un sēca. Kad vienu pusi bija uzcēlis, otra puse atkal nogāzās, un beidzot viņš nikni kliedza:
Nāciet taču palīgā! Viens pats uzreiz nevar darīt desmit darbus!
Mazuļi nolēca no mūra un traucās, lai saturētu vajadzīgās daļas.
Tad viņi visi sāka celt un darboties, un murmuļi atsūtīja tik daudz ēdiena, ka bērni varēja palikt parkā visu dienu. Vakarā viņi atgriezās mājās, bet saullēktā visi jau stāvēja pie vārtiem un gaidīja. Kādā rītā viņi bija atvilkuši līdzi auklā piesietu krokodilu.
Vai var būt drošs, ka viņš izturēsies klusi? – murmulis aizdomīgi vaicāja.
Nu kā tad, - cirslītis attrauca. – Viņš neteiks ne pušplēsta vārdiņa. Tagad, kad viņš atbrīvots no divām citām galvām, viņš ir tik apmierināts un kluss.
Kādā dienā Svilpastes brāļadēls krāsnī atrada boačūsku. tā kā čūska izturējās rāmi, viņš tūliņ aiznesa to uz tēvoča parku.
Visā apvidū vāca ērmīgas mantas murmuļa izpriecu parkam vai arī aizsūtīja kūkas, katlus, aizkarus, konfektes un ko nu varēja sadabūt. Bija tik parasts ik rītu ar bērniem nosūtīt kādu dāvanu, un murmulis ņēma pretī itin visu, kas tikai neradīja troksni.
Taču parkā drīkstēja ieiet vienīgi bērni.
Parks kļuva arvien fantastiskāks. Pašā tā vidū atradās karuselis, raibs un greizs, tas bija līdzīgs milzīgai saburzītai, zālē iesviestai konfekšu turzai. Karuselī dzīvoja murmulis.
Bet pašā vidū auga mežrožu krūms ar saviem sārtajiem paaugļiem.
Un tad kādā skaistā, siltā vakarā viss bija gatavs.
Viss bija gatavs un negrozāms, un murmuli uz mirkli pārņēma piepildījuma skumjas.
Viņš bija aizdedzinājis laternītes un stāvēja, un aplūkoja savu darbu.
Lielajā, tumšajā kokā zaigoja spoguļstikls, sudrabs un zelts, viss bija pabeigts un gaidīja – aizsprosti un laivas, slidkalniņš, galds ar sulām, šūpoles, pīķi sviešanai, koks, kurā jārāpjas, ābele...
Iedarbiniet, - murmulis teica. – Bet atcerieties, ka šeit nav izpriecu laukums, šeit ir klusuma parks.
Mazuļi klusi ienira burvībā, kuru paši bija palīdzējuši radīt.
Bet cirslītis pagriezās un vaicāja:
Un tu nejūties apbēdināts, ka nevarēsi kontrolēt biļetes?
Nepavisam, - murmulis atbildēja.
Es jau tik un tā knikšķināju tukšas knaibles.
Viņš iegāja karuselī un aizdedzināja burvju mājas mēnesi. Tad viņš apgūlās Svilpastes šūpuļtīklā un pa kādam caurumam noraudzījās zvaigznēs.
Ārā valdīja klusums. Viņš dzirdēja tikai strauta čalas un nakts vēju.
Pēkšņi murmuli pārņēma bailes. Viņš apsēdās un klausījās. Nevienas pašas skaņas.
Bet ja nu viņiem nav jautri, - viņš noraizējies domāja. – Varbūt var justies līksmi tikai kliedzot līdz aizsmakumam...
Varbūt viņi aizgājuši uz mājām.
Viņš uzlēca uz Lēnprātes kumodes un izbāza galvu ārā pa jumtu. Jā, bērni bija lejā.
Visā parkā čaukstēja un mudžēja slepena un jūsmīga rosība. Kāds blīkšķis, apspiesti smiekli, viegli sitieni, it visur dipēja žigli soļi. Bērni jutās līksmi.
„Rītu,” murmulis izlēma, „rītu es viņiem teikšu, ka viņi var smieties un varbūt mazliet klusi padziedāt, ja vēlas. Bet vairāk gan ne. Noteikti ne.”
Viņš nokāpa no kumodes un apgūlās atkal šūpuļtīklā. Un diezgan ātri aizmiga, ne par ko neraizēdamies. Aiz slēgtajiem vārtiem stāvēja murmuļa tēvabrālis un mēģināja ielūkoties iekšā. „Neliekas, ka viņi tur justos sevišķi līksmi,” viņš domāja. „Bet līksme jau ir tāda, kādu pats to izjūti. Un mans nabaga radagabals allaž bijis maķenīt ērmīgs.”
Leijerkasti viņš paņēma līdzi uz mājām, jo viņam vienmēr patika mūzika.

atkal jau kādu laiku decembris. pa domai.

Sun, 13 Dec 2009 18:47:56 GMT

Janvāris: esmu atpakaļ miglainajā Milānā. Mums dzīvoklī ir ļoti karsti radiatori, liels gāzes rēķins, bet gaisā var redzēt izelpu, tāpēc mēs līmējam uz ārsienām folliju.

Februāris: es varu apēst tāfelīti šokolādes pāris minūtēs, bet nemāku būt. Tad, kad viss ir forši, es nezinu, ko ar to iesākt, un uzreiz pieķeros pie kā būs, kad nebūs.

Marts: ciao, Milāna, arriverò presto!

Aprīlis: Cibā iepostēti divi darba sludinājumi un komentāros notiek par to diskusijas. ieraksta beigas: var izsekot līdzi, no kurienes mans prāts ņēmis atsevišķus personāžus vai tēmas. daudz kas pēdējā laikā kaut kur bijis. tikai sapiņķerēts kopā un apgriezts otrādi

Maijs: mums tērauda konstrukcijās ir pasniedzējs Mieriņš. Ja viņš dzīvotu krūmā zem loga, regulāri dabūtu ar plinti pa galvu. vakar uz viņa bezmatu galvas bija iesauļojusies cepure.

Jūnijs: Izbrauciens uz Zviedriju. varētu teikt arī Sviedriju. beigas: Nevaru vien sagaidīt augustu un Islandi. es zinu, tas būs forši. es gribu ārā vēl.

Jūlijs: tas ir 40 minūtes pa vertikālām metāla kāpnēm. ritmiska koncentrēšanās.

Augusts: Més atnákam ar Viku, kura sovakar dziedaas. Tas ir restoráns\bárs ar ieeju no iepirksanaas moola aizmugures gabalu no pilseetas centra.
/muus apskauj hiperaktiiva sieviete, kura ir manaami vecaaka nekaa sataisiijusies un saka: ´Meitenes, juus esat skaistas!´

Septembris: arī ceļojumu kontekstā. man atkal jāsaka tas pats. nekas, pavisam nekas nepiepilda tā kā Dievs

Oktobris: būvēju visādus Bābeles torņus šodien.

Novembris: man ir par vienu zobu mazāk, uzpampis žoklis, jauna aizraušanās ar kūku cepšanu, daudz darāmā, maz izdarītā, jauns komikss, forši kursabiedri, apņemšanās, kas nenonāk līdz realizācijai, ziemas sajūta un miglaina fona apziņa par to, kas ir labs, pareizs un vajadzīgs.

Decembris: nogurums avansā. un bonusā un visādi citādi. tikai iedomājoties sevi pēc nedēļas es jau jūtos uz pusi tik izbeigusies.

this is it

Fri, 11 Dec 2009 17:23:15 GMT

šodien guļu visu dienu. tiešā nozīmē. laikam mans ķermenis ir atteicies pie pirmās izdevības.
projekts nodots. nelaikā, bet ir laba pabeigta darba sajūta un miers tagad. kādu laiciņu. īstenībā es esmu pārsteigta un nesaprotu, kā es piedabūju sevi pie dzīvības pēdējā naktī.
vakar ar kursabiedrenēm rēķināšanas vietā visu vakaru nopļāpājām par Krēslu, dzemdībām, dzīvokļu plānošanu, sieviešu diskrimināciju, kurpēm, melnajiem tauriņiem un atkal par Krēslu. nonācām pie secinājuma, ka šitādā režīmā šausmīgi pietrūkst socializācijas, tāpēc tagad visas čakras vaļā. žēl, ka mums skolā nav diennakts projektēšanas darbnīcas. nebūtu jāmirst vientulībā pie maketa vai rasējumiem.

Tagad varu pievērsties mandarīniem un piparkūkām. un vispār beidzot varu kaut kam pievērsties. pilnīgi tāds kā apjukums.

Tue, 08 Dec 2009 23:33:06 GMT

ziniet, es neļaušu saviem bērniem būt zubriem. lai kā arī liktos, ka tas ļauj iegūt kaut kādu centību un spēju koncetrēties, zubrīšanās neļauj iemācīties atšķirt būtisko no nebūtiskā. jo ar lielāku centību taču var izdarīt VISU. bet nē, nevar visu. tā es te tagad sēžu izmisumā un netieku ārā no sevis, jo man tāču vajag uztaisīt tā, lai man pašai rezultāts liekas LABS. bet iznākums ir tāds ka rezultāta nav. kas nekādā veidā nav labāks par rezultātu, kurš ir slikts, bet ir. es neesmu iemācījusies efektivitāti. tas arī viss.

nē. nav muļķības

Sat, 03 Oct 2009 10:15:20 GMT

Tue, 29 Sep 2009 21:20:37 GMT

Man tagad ir otrādību laiks. Visādas situācijas, kurās nesenā pagātnē domāju "bet kāpēc viņi tā un ja es būtu viņu vietā tad gad es tā un šitā". un bez maz vai kā vienīgo pamatojumu varēju iedomāties ļaunumu, slinkumu vai lepnumu. Bet tā nemaz nav.
Mums tagad kursā ir erasmus studenti. un grupu darbs. Kā izrādās rīcībām ir pavisam citi un normāli pamati. Mūsu grupā ir viens polis, kura dažas izdarības mums liekas dīvainas. jā, it kā dīvainas, bet es atkal un atkal redzu sevi abās pusēs. Īstenībā tik saprotams viņš un tik saprotami mani Milānas kursa biedri. Un nevis kāda attaisnošanas bet atziņu iegūšanas noskaņojumā. Ceļojums laikā un telpā tas tagad ir.
Vēl mēs šodien ar Maiju, braucot no Bauskas, paņēmām vienu stopētāju. Un atkal es biju arī tā, kas sēž aizmugurē un nevar saprast, vai šis ir gadījums, kad runāt neko vai par neko un tai pašā laikā savā vietā ar "īstenībā taču vienalga un viss ir forši". Tādas situācijas, ko es atpazīstu pēc sajūtām un gandrīz varu paredzēt otra rīcību. un tāpēc, ka tajā brīdī es esmu viņš, es redzu sevi no malas. tādu pašu kādus vēl nesenā pagātnē redzēju "tos otrus".

tā kaut kā. "Ak niecību niecība!" saka mācītājs. "Ak niecību niecība! Viss ir niecība!" Kāds labums atlec cilvēkam no viņa pūlēm, kurām viņš nododas zem saules? Viens dzimums aiziet, un cits dzimums nāk, bet zeme pastāv mūžīgi nesatricināta. Saule uzlec un saule noriet un steidzas atpakaļ uz to pašu vietu, no kurienes tā atkal no jauna uzlec. Vējš iet uz dienvidiem un griežas pret ziemeļiem; nepārtraukti visapkārt griezdamies un pūzdams, tas aptek apkārt un nonāk atpakaļ savā vecajā vietā. Visas upes ietek jūrā, un tomēr jūra nekļūst pilnāka; bet pa to pašu vietu, pa kuru upes tek, tās tek arvien joprojām. Visās vietās ir tik daudz grūtumu, ka neviens cilvēks to nevar izteikt; acis ir par vāju, lai visu to saredzētu, un ausis, lai visu to sadzirdētu. Kas ir jau bijis, tas atkal būs, un, kas ir jau noticis, tas atkal notiks, jo nekā jauna nav zem saules. Vai kaut kas kādreiz notiek, par ko varētu sacīt: redzi, tas ir kaut kas jauns! - Tas jau sen ir bijis laikos, kas ir bijuši ilgi pirms mums. No agrākiem laikiem nav palikusi nekāda piemiņa, un par tiem vēlākiem, kuri nāks, arī par tiem nepaliks nekāda piemiņa tiem, kas nāks pēc viņiem."