| |
[Nov. 9th, 2010|06:36 pm] |
Gandrīz aizmirsu piefiksēt pašu galveno. Svētdien es taču biju savā pirmajā vēsturiskajā ekspedīcijā! Tāda blandīšanās pa mežiem, zālēm aizaugušiem laukiem un ar grūtībām identificējamiem gruvešiem vien sanāca, bet fakts paliek fakts. Mans tur bija. Ja vēl es būtu gana gudra, lai uzvilktu zābaciņus kājās, kad jābrien pa ūdeņainiem grāvjiem un lopu piedirstiem pagalmiem, tad būtu pavisam labi.
Tagad sanāca, ka mani ielas apavi bija piesmirduši un viscaur slapji jau ekspedīcijas pirmajā stundā, lai gan tā bija paredzēta visas dienas garumā. Nu, neko. Cietos līdz asarām. Vienu brīdi apsvēru domu zvanīt māmuļai, lai ved manis mājās. Tak palika kauns no pārējiem. Lai pārliecinātu sevi sakost zobus, nevilšus sāku domāt par karu. Gara acīm iztēlojos ainu, kad kareivīši brida pusplikām kājiņām ziemas aukstumā, turklāt bez jebkādām cerībām uz ielīšanu vakarā karstā vannā.
Tas līdzēja. Gods godam izturēju līdz galam. Sabildēju arī veselu lērumu gruvešu visdažādākajās vietās. Katram apakšā savs stāsts. Katram blakus cilvēki, kam tikai ļauj vaļu runāt – piemuldēs pilnu ausi. Biju ekstāzē. Iekšējā ekstāzē, bez šaubām, jo manī mutuļoja domas un pārdomas, ko neriskēju laist uz āru. Edz, aizdomājos par lietu vērtību, par cilvēkiem un stāstiem, kas piešķir krāsu un veidolu pat gruvešiem, kurus ar grūtībām var identificēt kā daļu no reiz pastāvējuša nama.
Atcerējos pirms pāra dienām skricelētu gabalu par kultūras pieminekļiem. Toreiz pētīju manā pusē esošo pieminekļu sarakstu. Uz kādiem diviem vai trīs simtiem vilka. Lasīju nosaukumus, gadskaitļus tiem līdzās un plētu acis apakštasītes lielumā. Ne velna no tiem visiem nezinu. Kur nu vēl jamo izcelšanos, vietu vēstures kontekstā un stāvokli, kādā tie šobrīd atrodas. Vienīgais, ko fiksēju, ka daļā no pilsētas mājām mājvietu šobrīd radušas spēļu zāles un humpalu veikali.
Tā nu man radās ideja apzināt visus pilsētelē esošos pieminekļus, uztaisot pikčēru, pievienojot vēsturisko aprakstu un sabāžot to visu kaut kādā virtuālā krātuvē. Otra ideja man radās par ielu stāstiem. Tjipa izstaigāt katru ielu, savācot materiālus par to izcelšanos, ēkām, kas uz tām saceltas, cilvēkiem, kas tur dzīvojuši.. Nu, tādā veidā, jo man, piemēram, joprojām nav skaidrs, kā mana pilsētele varēja rasties no kapiem.
Nu, tjipa, izrādās, ka pilsēteles sākotnējais centrs bijis tur, kur tagad atrodas pilsēteles nomale un galvenā kapu vieta. Nu, un joprojām man paliek neskaidrs, kā centrs noklīdis tik tālu, ka no viena ezera krasta aizceļojis uz pilnīgi pretēju pusi. Tāpat man ir dusmas par mūsu pilsēteles galveno taciņu, kas ved gar pili. Reiz man kāds onka parādīja fotogrāfiju ar pili pagājušā gadsimta 20. - 30.gados. To skatu vairs nespēju izmest no sava prāta.
Izrādās, pils teritorija aptvērusi teju visu tagadējās pilsētas centru. Pils priekšā atradies bruģis, uz kura kāju spert bija ļauts tikai izredzētām personām. Pārējiem nācās iet ar līkumu. Diezgan pamatīgu līkumu. Pretī pils ieejai atradās skaists parks. Tas tur ir joprojām. Tikai skaistums kaut kur izplēnējis. Pils atradās perfektā stāvoklī, lai gan celta.. Ui.. Diezgan pasen jau pirms tā brīža. Nu ja. Un kad to visu salīdzina ar tagadējo pussabrukušo ēku, ar tranzītielu starp pili un parku..
Goda vārds vemt gribas. :) Eju ēst. |
|
|
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}