sisle

pēdējās dienas darbā līdz atvaļinājuma sākumam bezgala mokošas. zūd visa iecietība pret stulbiem jautājumiem un bezjēdzīgiem aizrādījumiem, kā, piemēram, izteiciens - to noteikti nākotnē ir jāņem vērā, kam neseko darbi vai vismazākā iedziļināšanās notikušajā. lēnām sāk zust humora izjūta, rodas aizdomas, ka tā nemaz nav bijusi. glāze gvadelupes ruma nelīdz.

pēc darba šķērsojot Kronvalda parku, sastapos ar kārtējo pasaules klejotāju (šovasar man ar viņiem veicas). vīriņš lauzītā angļu mēlē taujāja pēc norādēm uz viesnicu Monika. izskaidroju, kā maldoties pa celiņu labirintiem, turp nokļūt un tad viņš man pateicībā pasniedza no kartes gabaliņa salocītu tauriņu. smaidīja un rādīja, lūk, tā tas izskatās kā zieds un te nu jau pārvēršas par tauriņu. vasara. šoreiz no singapūras..

ieilgušais remonts ar nebeidzamo rēķinu plūsmu un izsīkstošajiem uzkrājumiem rada bažas, ka tā arī neievāksimies. nemiers, tomēr tā ir maldīga sajūta. ik pa brīdim, uzjautrinos, kāds vēl neparedzēts darbs un kopā ar to, rēķins var uzrasties. balvā glāze vēsa pinot grigio un lietus, vairāk nekam nesanāk.

dažādu praktisku iemeslu dēļ, senas paziņas, par draugu nosaukt neuzdrošinos, jo to izcelsme man nav zināma,telefona numura meklējumos, zvanīju uz viņa darba vietu. kad taujājot pēc paziņas un viņa telefona numura, laipna jaunieša balss man atvaicāja, kādiem nolūkiem, vai kaut kō tādā garā. vienīgais, ko spēju atbildēt, bija labiem nolūkiem. pēc tam sāku smieties, jo grūti sevi iztēloties kā slepenu pielūdzēju vai kreditoru, vai niknu redaktoru. būtībā, ļoti pareizs jautājums. atradu, paziņu, protams.

vienas nedēļas laikā tāds ballīšu un vīna daudzums, ka no izkliegtā kauns paliek.

katru gadu viens un tas pats - apkure iemanas izslegties visvesakaja diena. un tad izmisigi centieni sasildieties.

vai var iemācīties just?

piektdienas vakarā tā pārklausījos Thee Silver Mt. Zion Memorial Orchestra ierakstus, ka LNSO atklāšanas koncertā Mālera pirmās simfonijas re mažorā 1 .daļas ievads izklausījā pēc Silver Mt.Zion. un Silver Mt.Zion pēc Mālera.. tā gadās..

atvasaras zilā debess un saule, rada nemieru un vēlmi kaut ko radikāli mainīt savā dzīvē. varbūt sākt ar kaut ko tādu, ko pēc tam var saglābt, piem., matu krāsu:)

stereo atskaņotāja čirkstoņas, Vertinska skumjās balss un elpas sajaukums

beidzot saules staru, nevis asfalta nogurdināta:),
kavēju laiku ar Velbeka "varbūt ir sala"

vakar krēslas laikā maldījos pa Pārdaugavu, kādu laiku stāvēju pieturā un klausījos kā bezdelīgas sasaucas. tāda atvasaras sajūta..gribas doties uz laukiem.

labs:)
http://www.youtube.com/watch?v=X8VEK4kXRwM

dziesmotos svētkus šoreiz nespēja izbojāt gaudulīgās dziesmas par sērdienītēm bārenītēm.
tomēr lika aizdomāties - kas mēs par bāreņu un zemnieku tautu? jau sen esam pilsētu dīkdieņi un ceļotāji.
kā tas varēja notikties vai sagadīties, taču Alfrēda Kalniņa dziesmas lēnām izzūd no Dziesmu svētku repertuāra. kur patriotisms?

turpinām gaaudot, bet uz asfalta...asfalta arāji

tomēr stingri apņemos atsākt dziedāt un sākt ar 20. -30.gadu dziesmu repertuāru!

ar draugu gādību nokļuvu kino Rīga filmu Otrā puse skatīties.. uzrunāja filmas afiša.. vīrieša stāvs jūras tālē lūkojoties. filma labākajās vācu kino skolas tradīcījās. dažas ainas neveiklas, kā mūsu tikšanās un mulsās sarunas ikdienā, taču beigas smeķīgas bez galīgas atbildes, bet ar bezgalīgām gaidām..labs

brīnos un nevaru atrast šo skumju izcelsmi..

nedēļa sākas ar pilnīgu smadzeņu pretestību domāt
vecie uzmundrināšanas paņēmieni nedarbojas
ceru, ka šovakar Otrā puse radīs vismaz nelielu kairinājumu smadzenēs

nu jau ieilgušā mokošā viencīņā ar sevi

šis gads nebeidz mani pārsteigt un nolikt vietā.. aizvien vēl atklājas pagājušā gada lietas, kas mani vajā. daži draugi teiktu - karma skosila.. tacu ari tas kadreiz beigsies..