|
|
|
Novembris 24., 2014
17:05
Nonākt cita cilvēka absurda laukā ir patiešām neciešami. Tajā brīdī, kad uz izteikumiem un norādījumiem saņemtajās atbildēs ir viss ad hominem spektrs, persona atļaujas melot, apzinoties (protams, pieņemot, ka viņa vispār kaut ko apzinās) melu bezjēdzību, nevēlas ne dzirdēt, ne arī attālināt savu skatupunktu no ar sevi peblīvētā ego, sabrūk jebkādi ideāli un apziņā iezogas gandrīz nepārvarama bezspēcība, grimstot šādas idiotisma esences okeānos.
Un gribas ņemt rokās Jāzepu un iesist Rainim pa seju par visām tām muļķībām - pirms ļaunu ņemt, lai viņš paskatās, kas notiek ārā, kur idioti, kuri nekad mūžā neiedomāsies apzināties savu idiotismu, masveidā kultivē kaut kādus telvīzijā noklausītus absolūtos priekšstatus par lietām, kas viņiem ir svešas un nesaprotamas, un vēl beigās piemin: "Cik Jums skolā bija literatūrā? Nu gan Jūs kā Puškins...paskatīsimies, ko ta' esat te sadzejojis (..) Nē, nu, jaunekli...Es domāju, ka Jūs būsiet normāls latvietis. Bet ja jau šitā..."
Priekš kam te vispār Puškins, ko?
Tas viss tomēr reizē atgriež kaut kādu patīkamu izjūtu par visa pastāvošā veltīgumu un atraisa žēlumu, kas palēnām aizpilda iedragātās šķautnes.
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |