|
|
|
Decembris 20., 2013
22:53
tas nu gan ir patiesi lieliski. kādu dienu tu sēdi un skaties ārā pa logu uz visādiem mirdzošiem mēsliem, uz dzelzceļa sliedēm, vagoniem paliktiem zem krāsainām ripām un nesaproti, kā visi tie citi ar tādām pašām sejām kā tev vēl nav sajukuši prātā. uz pleca nosēžas balodis, bez dispičera atļaujas pakakā un klusiņām dodas savās pusnakts gaitās. lūk, tas ir vienīgais veids, mani dārgie. tas ir vienīgais veids, kā saglabāt skaidru galvu un sapņot par apziņas stāvokļiem, kurus no visām pusēm nenokauj pārgudri bandinieki, ieslodzīti bezatbildīgos diskursos, konceptos, apvāršņu lokos. tik nenormāli ilgs laiks pagājis kopš pēdējās reizes, ka vislabāk būtu iekāpt kādā pamestā autobusā, lai netraucētu sevi, nopirktu biļeti un pulkstenī laiku nomainītu uz vienpadsmitiem nulle divām. visi atskaites punkti noslīkuši imaginārā alkoholā, žēl jau tos mazos, bet tomēr labāk nekā atstāt šosejas malā bez maizes un piena, cerēt, ka kāds apžēlosies, ietīs mitrajā salvetē, noliks pie durvīm ar zīmīti: lūdzu, nekad tā vairs nedariet. tāpēc ir patīkami zināt, ka zaļo plastalīna pikuci vienmēr vajag pasildīt jaukā radiatoru kompānijā; tur viņu pabaros, ieguldīs zem sedziņas, nospēlēs maršu un pašās beigās atdos sev atpakaļ kā dāvanu ziemassvētkos.
/Žiljēns de Marko/ "Les Cheveux des Femmes Arabes" (1963)
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |