|
|
|
Jūnijs 18., 2012
02:45
ak, vai.
bailes no sevis nemanāmi kļuvušas tik bezgalīgi lielas, ka grūti saprast, kad un cik tālu cilvēks vispār ir pats cilvēks. iesprostojums bez bebriem nav tik cēls kā nosprostojums ar bebriem. un paši bebri ir tieši tik cēli, cik pats aizsprostojums. tomēr bebri jau nav nekādi baloži. viņi zina, cik tālu ir baloži un zina, ka tas nemaz nav tālu. bet tālu pretējā virzienā viņi arī nezina. kā jau visi. nezina tieši tik daudz, cik nezina visi citi. tā nu atliek sēdēt ar tiem pašiem bebriem un baložiem, nezinot to, cik tālu mēs katrs esam kāds no viņiem un neesam kāds no mums. sēžam un atvainojamies viens otram, neko nesakām, un sēžam un atvainojamies viens otram. tad sēžam un nesakām un ceļamies un atvainojamies viens otram, neko nesakām. tad klusējam un neko nesakām. un mirklī, kad mēs atvainojamies viens otram bez šaubām ļoti pieklājīgi un jūtamies tik cēli, cik cēls ir jūsu bebru sprosts, nav ne baložu, ne arī pašu berbru.
lūk, tas jau ir apjukums. liels, liels apjukums, kas vairs nav ne cēls, ne arī pasēdēt tādā kāds spētu. bet gan jau kādā rūtainā mākulī sakāpuši mani biedri un kuģo pa zeltainām pļavām. skatās uz leju un gaida, kad pašas pļavas sāks ziedēt un govis dzīvos baložu spalvās, un bebri tur lidos pār govīm, un govis kāps torņos, lai zvanītu rītu.
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |