|
|
|
Novembris 28., 2010
12:13
Gāju pa vecrīgu un, skatoties uz jauno, nez no kādām tālienēm atceļojušo megaapli, klusi purkšķināju. Lūk, mana Rīga ar skatu uz stroiku - es augstprātīgi nodomāju un turpināju purkšķināt. Bet tad samulsu. Galvā radās ideja, kuru, kā redzat, nekādā gadījumā nedrīkstēju paturēt pie sevis. Ielas pilnas ar pašapmierināti smejošiem vācu un slāvu bariņiem, bet es te eju un purkšķinu. Gaiss taču ir auksts, vai ne? Un mēs redzam savu elpu, kad no mutes izbēdzinām gaisu. Tātad tas nozīmē, ka. Nē, atpakaļ paskatīties es negribēju - ja nu tomēr. Pēc visiem man zināmajiem biofiziskajiem(?) procesiem purkšķim vajadzētu būt visai līdzīgam silta gaisa plūsmai, nodomāju un sakaunējos vēl vairāk. Taču jau pēc mirkļa manas pārdoomas nomainīja citas, kas ziņoja par nepieciešamību iztukšot urīnpūsli. Lai nepieslapinātu bikses, nācās dungot nečurāšanas dziesmiņu, kas izslēdz jebkādu koncentrēšanās spēju uz citām aktivitātēm.
Tikai esot pie mājām atkal iedomājos, ka visticamāk taču purkšķa lielākā daļa paliek biksēs un tas izplatās ne tik koncentrētā veidā kā elpa. Bet pie noteiktiem apstākļiem, manuprāt, viss ir iespējams. Tātad: kādam ir jābūt spiedienam, lai mēs ziemā redzētu savus purkšķus?
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |