| Anna Gavalda ES GRIBĒTU, LAI KĀDS MANI KAUT KUR GAIDA |
[16 Aug 2010|01:09pm] |
15.
Mēs dzērām fantastisku vīnu no lielām balonveida glāzēm. Uzkodas bija diezgan delikātas un nevainojami izvēlētas, lai nesagandētu ķermeņa sulu aromātu.
23.
Pavērojiet sievieti, kas ir stāvoklī: jums šķiet, ka viņa šķērso ielu, kaut ko dara vai pat sarunājas ar jums. Nepareizi. Viņa domā par savu mazulīti.
Viņa neatzīsies, taču šajos deviņos mēnešos nepaies ne minūte, kad viņa nedomātu par savu mazo.
35.
Sievieti sauc Matilde. Viņa ir skaista, taču sejā ir jaušams viss, no kā viņa dzīvē ir atteikusies.
40.
Nē, drīzāk jau problēma ir sirdī.
Vulgāra sirds, tas ir kas neizsakāms.
46.
Saku viņai, ka mana sirds ir kā liela, tukša soma, tāda pamatīga soma, kurā nekāda nekārtība nav
iespējama, jo tur nekā nav iekšā.
51.
Un es nezināju, vai vēlējos viņu noskūpstīt tāpēc, ka viņa no tā neko nesaprata, vai tāpēc, ka bija mani uzrunājusi ar "jūs", kaut gan visi man saka "tu", kas ir kā spēriens vēderā.
Pilnīgi visi, sākot ar Francijas prezidentu un beidzot ar pēdējo pakaļu, man saka "tu", it kā mēs būtu kopā ganījuši cūkas.
60.
Viena no tām retajām lietām, kas palikusi prātā pēc skolas, ir kāda izcila senlaiku filozofa teorija, kurš teica, ka svarīga nav vieta, kur atrodies, bet gan gara līmenis, kādā esi.
Atceros, ka viņš to rakstīja vienam savam draugam, kam bija uznākusi melnā strīpa un kas gribēja aizceļot. Otrs viņam vispārīgos vilcienos atbildēja, ka ciešanas viņam nav dotas tādēļ, lai vazātos pa visu pasauli, staipot līdzi savu bēdu maisu. Todien, kad skolotājs mums šito pastāstīja, mana dzīve mainījās.
60.
Armijā tu satiec krāšņu stulbeņu izlasi.
61.
Saka - armija padara par vīrieti, taču personiski mani armija ir pārvērtusi par vēl lielāku pesimistu nekā līdz tam.
61.
Ierodoties Austrumu stacijā, es allaž slepus ceru, ka tur mani kāds gaidīs. Stulbums. Es lieliski zinu, ka māte šajā laikā vēl ir darbā, bet Marks nav no tiem, kas šķērsos visu piepilsētu, lai stieptu manu mugursomu, vienkārši šī debilā cerība.
Šoreiz nebija citādi: iekams devos uz eskalatoru, lai iekāptu metro, pēdējoreiz paskatījos visapkārt, ja nu gadījumā tur kāds būtu... Un katru reizi, uzkāpjot uz slīdošajām kāpnēm, soma likās vēl smagāka.
Es gribētu, lai kāds mani kaut kur gaida... Tas pat nav grūti izdarāms.
62.
Iešu kājām. Sabiedriskais transports man ir apriebies. Šķiet, ka man ir apriebušās visas koplietošanas padarīšanas.
75.
Cilvēkiem nav ne jausmas, kā dzīvo puiši, kas allaž ir ceļā, - kravas automobīļu šoferi un visi šie pārstāvji.
Tā vien šķiet, ka uz automaģistrāles ir divas pasaules: kājāmgājēji un mēs.
Tur kopā sarakstās daudz kas. Pirmkārt, attiecības ar savu auto.
Sākot ar Clio 1L2 un beidzot ar milzīgajiem vācu pustreileriem: iekāpjot mašīnā, mēs jūtamies kā mājās. Tā ir mūsu smarža, mūsu nekārtība, mūsu sēdekļi, kas pieņēmuši mūsu dibena formu, un no mūsu puses tā nav nekāda tirlināšanās.
85.
Ja man tagad vajadzētu dot padomu kādam jauniņajam, kas gribētu pievērsties lauku dzīvei, es teiktu: vajag muskuļus, daudz muskuļu. Tas ir vissvarīgākais. Govs sver piecsimt līdz astoņsimt kilogramu, zirgs - no septiņsimt kilogramiem līdz tonnai. Tas arī viss.
96.
Ja glīta meitene negrib atgriezties mājās pārāk agri, viņa piešķir tētukam atvaļinājumu un sameklē kavalieri, kas viņu atvedīs. Apvidū, kur cilvēki dzīvo desmitiem kilometru cits no cita, tu bez auto esi
norakstīts tips vai nevainīgs puika.
114.
"..Tieši tā. Tāda ir dzīve, un es tev nezvanu, lai pakoķetētu ar pagātni vai filozofētu, kā būtu, ja būtu... Es...
Es zvanu tāpēc, ka gribu redzēt tavu seju. Viss. Tāpat kā cilvēki, kas atgriežas ciemā, kur viņi pavadījuši bērnību, vai vecāku mājā... vai jebkurā vietā, kas pieder viņu dzīvei."
"Tā kā svētceļojums, vai."
"Jā, tieši tā. Tā kā svētceļojums. Pieņemot, ka tava seja ir vieta, kas pieder manai dzīvei."
"Svētceļojumi vienmēr izrādās skumīgi."
|
|