|
[31 Mar 2010|05:21pm] |
Laikam, tāpēc, ka šodien ir dzimšanas diena Džonam Faulzam, šonakt pa TCM rādīja viņa slavenā romāna "The Collector" 1965. gada ekranizāciju.. vispār labi nofimēts un tā, bet taj visā iztrūka tās meitenes domas un atmiņas, kas grāmatā paralēli vijas cauri sižeta līnijai..
un tad nu, skatoties filmu, beidzot saņēmos un izrakstīju citātus no šīs, jau pasen lasītās, grāmatas..
 
4
Nemāku to izskaidrot, bet jau pašā pirmajā reizē, kad ieraudzīju Mirandu, es sapratu, ka man viņa ir vienīgā. Protams, es neesmu jucis, tapēc labi zināju, ka tas ir tikai sapnis - un vienmēr būtu palicis sapnis, ja es nebūtu vinnējis to naudu. Mēdzu fantazēt, kā mēs satiekamies un es izdaru kaut ko tik apbrīnojamu, ka viņa mani iemīl, un tad mēs apprecamies.
7
Tie, kas ir nabagi, vienmēr domā, ka nauda pilnīgi pārvērstu viņu dzīvi.
14
Nesen avīzē lasīju: "Ūdens ķermenim ir tas pats, kas mērķis prātam" (tas bija avīzes dienas moto). Ļoti pareizi, ja atļauts izteikt savu pazemīgo spriedumu.
26
Apzinājos, cik vecmodīgi ir atzīties sievietei mīlestībā; nebiju domājis, ka nonākšu tik tālu. Manos sapņos mēs parasti kādu dienu vienkārši ieskatījāmies viens otram acīs, saskūpstījāmies, un nekas nebija jāsaka. Armijā viens puisis, kas par sievietēm zināju visu, mūžīgi atkārtoja, ka nekad nedrīkst sievietei atzīties mīlestībā. Pat ja tu tiešām viņu mīli. Ja viņa piespiež tevi sacīt "es tevi mīlu", tam jāskan kā jokojot. Tad viņas pašas skriešot pakaļ. Jāspēlē uz visu banku, citādi uzvarēt nav iespējams.
42
-Tava kolekcija ir brīnumskaista! Un skumja.
-Viss ir skumjš, ja mēs to padarām skumju, - es sacīju.
60
Tu taču nicini īsto buržuāziju un tās snobisko pārākuma apziņu, vai ne? Bet ko tu liec vietā? Tu tikai gļēvi noliedz nelabas, nepieklājīgas domas un nepiedienīgu rīcību. Bet vai tu arī zini, ka mākslā un dzīvē viss skaistais ceļas no domām un jūtām, ko tu sauktu par nelabām un nepiedienīgām? No kaislības, no mīlestības, no naida, no patiesības. Vai to tu zini?
105
Sasitu visus neglītos pelnutraukus un keramikas vāzes. Neglītām lietām nav tiesības eksistēt.
116
1. Ja esi īsts mākslinieks, atdod mākslai sevi visu. Kas grib paturēt sev, nevar būt mākslinieks jeb "radītājs"..
2. Nedrīkst pūst miglu acīs. Māksliniekam nedrīkst būt mazas, sastingušas domiņas vai darbiņi, ar kuriem apžilbināt publiku.
..
4. Vienmēr jārada. Ja kaut kam tici, apstiprini to ar darbiem. Runāt par darbošanos ir tāpat kā lielīties ar gleznām, ko esi tikai iecerējis. Slikts stils!
5. Ja kaut ko izjūti no sirds dziļumiem, nekaunies to parādīt pārējiem.
..
7. Nelaidies kompromisos ar savu izcelšanos. Iznīcini sevī visu veco, kas stāv tavā gleznotāj - "radītāja" ceļā. Ja nāc no priekšpilsētas vidusslāņa, izmet no sevis (piededzini!) mietpilsoņu kūltūru. Ja nāc no strādniekiem, piededzini sevī strādniecību. Lai no kādas šķiras tu arī nāktu, izmet to no sevis, jo iedalījums šķirās ir muļķīgs un primitīvs. ..
8. .. Ienīsti visu, kas nav dziļš, patiess un būtiski nepieciešams kā mākslā, tā dzīvē un politikā. Neizsķied laiku sīkās, nenozīmīgās lietās. Dzīvo nopietni. Neej uz sliktām filmām un nelasi lētas avīzes, pat ja ļoti gribas; neklausies un neskaties muļķības radio un televīzijā; neiznieko laiku sarunās par neko. Izdzīvo savu dzīvi. Liec lietā katru mirkli.
132
Anglijā ir tik maz cerību, tāpēc visi bēg uz Parīzi vai arī vismaz prom no Anglijas. Taču māksliniekam jāapzinās patiesība - ka Parīze vienmēr ir bēgšana uz leju. Neviena slikta vārda par Parīzi - bet ir jāpaceļ galva un jāiemācās skatīties acīs Anglijā valdošajam pagurumam, apātijai un milzīgajai, miroņsmagajai Anglijas kalibanitātei.
143
Pat visseklākās no sievietēm kļūst skaistas, kad viņas ir skaistas un domā, ka dara ko liktenīgi nerātnu. Pirmoreiz viņas visas tā jūtas. Zini, kāda īpašība starp tavām māsām ir gandrīz izmirusi?
Nevainīgums, viņš sacīja. To var pamanīt, kad sieviete novelk drēbes un nespēj paskatīties tev acīs. Šis pirmais, Botičelli cienīgais mirklis, kad viņa pirmoreiz parādās tev kaila. Tas pazūd ātri. Vecā, labā Ieva ņem virsroku. Padauza. Un tad - ardievu, no jūras putām iznirstošā Anadiomēne!
146
Miranda, padomā, par tiem divdesmit gadiem, kas mūs šķir. Es dzīvi pazīstu labāk; esmu dzīvojis ilgāk, vairāk krāpis un biežāk ticis piekrāpts. Tavā vecumā mēs visi esam idiālisma pārpilni. Tu domā, ka man tāpēc vien jābūt tikumiskam, ka es dažkārt spēju labāk saredzēt, kas mākslā ir virspusējs un kas - paliekošs. Bet es nemaz negribu būt tikumisks. Ja manī kaut kas ir pievilcīgs, tad tā ir atklātība. Godīgums. Un pieredze. Nevis morāle un tikumība. Es neesmu labs. Morālā ziņā varbūt esmu jaunāks un nenobriedušāks par tevi.
155
Tonakt es būtu piekritusi visam. Ja viņš būtu lūdzis. Ja viņš būtu pārliecies pār mani un noskūpstījis.
Nevis viņa dēļ, bet tādēl, lai justu sevi dzīvu.
163
Pīrss ir tik traki izskatīgs, ka varētu gandrīz aizmirst, cik viņš dumjš, Minija teica. Tu varbūt iedomājies, ka jūs apprecēsieties un tu viņu izmācīsi. Vai ne? Bet tu labi zini, ka to nevar iemācīt. Vai arī joka pēc pārgulēsi ar viņu un pēc tam kādu dienu sapratīsi, ka esi iemīlējusies viņa ķermenī un nevari bez tā dzīvot, un tev būs jāpaliek kopā ar viņu un viņa šauro prātiņu visu mūžu.
Vai tas tevi nebiedē, Minija beidzot jautāja.
Ne vairāk kā daudzas citas iespējamības.
177
Viņš noteikti nespētu būt uzticīgs. Turklāt es vienmēr esmu iztēlojusies laulību kā jaunības piedzīvojumu. Divi viena vecuma cilvēki kopā uzsāk ceļu, kopā atklāj jaunas zemes, kopā aug un kopā noveco. Bet viņam es nevarētu parādīt neko jaunu, nedz atklāt ko nezināmu. Visa zināšana nāktu tikai no viņa.
Es tik maz šajā pasaulē esmu redzējusi. Apzinos, ka Dž.P. manās acīs ir kļuvis par ideālu. Viņa uzskati, viņa neatkarība, viņa atteikšanās pakļauties pūļa spriedumiem. Viņa atšķirīgums. Tieši tāpēc es viņu tik augstu vērtēju. Neesmu satikusi nevienu citu, kam šīs īpašības piemistu tik lielā mērā kā Dž.P. Maniem draugiem no Sleida skolas? Varbūt. Bet viņi ir tik jauni. Mūsu vecumā nav grūti būt maksimālistiem bez aizspriedumiem.
180
Mēģinu izskaidrot, kādēļ laužu nevardarbības principu. Es joprojām tam ticu, bet dažkārt principi ir jālauž, lai izdzīvotu. Nav jēgas akli ticēt veiksmei, dievišķai providencei vai žēlestībai. Cilvēkam jārīkojas un jācīnās pašam par sevi.
Debesis ir pilnīgi tukšas. Brīnišķīgi tīras, skaidras un tukšas.
It kā arhitekti un celtnieki gribētu un varētu dzīvot visās mājās, ko viņi reiz uzcēluši! Tas ir tik acīm redzami, tik uzkrītoši. Dievs ir, viņam jābūt. Taču viņš vienkārši nevar zināt par mums pilnīgi visu!
182
Pēdējā laikā es bieži un ilgi skatos spogulī. Dažkārt pati sev vairs nešķietu īsta. It kā tas nebūtu mans atspulgs, kas spoguļojas tepat priekšā. Es novēršu skatienu, bet pēc tam atkal ilgi, ilgi pētu savu seju, mēģinot izlasīt, kas slēpjas acu skatienā un mutes izteiksmē. Kas es īsti esmu. Kādēļ esmu šeit.
Tas tāpēc, ka esmu tik vientuļa. Man vienkārši nepieciešams redzēt cita cilvēka seju. Jebkura cilvēka seju. Ikviens, kas bijis atgriezts no pasaules, mani saprastu. Šeit lejā es dīvainā kārtā kļūstu sev ļoti reāla. Kā nekad agrāk. Parasti mēs tik daudz no sevis apspiežam un atdodam ikdienai un ikdienišķiem cilvēkiem. Es skatos sev sejā, it kā es piederētu kādam citam. Blenžu pati sevī no malas.
191
"Mīlu darboties, mīlu būt kustībā. Mīlu tādu esamību, kas nestāv uz vietas, bet attīstās un virzās. Mīlu visu, kas nav sastindzis un miris."
191
Es joprojām nevaru teikt, ka viņu mīlu, Bet esmu sapratusi, ka vienkārši nepazīstu mīlestību. Esmu kā Emma no Džeinas Ostinas romāna. Ar pārgudrām teorijām par mīlestību un laulību, kas sabrūk tad, kad atnāk īsta mīlestība. Tā atnāk negaidīta un neparasta, ar gluži citādu seju, un jāpaiet kādam laiciņam, lai aprastu ar domu, ka tieši tāda ir pareiza mīlestība.
201
Dīvaina doma: es nevēlos, kaut ar mani tas būtu noticis. Ja man izdotos izbēgt, es būšu pilnīgi cita un labāka. Ja neizbēgšu, ja notiks kautk kas briesmīgs, tomēr es zinu, ka vairs negribu būt tāda, kāda biju agrāk.
Gluži kā podus apdedzinot. Ja nav pietiekama karstuma, podi deformējas. Ja liesma ir pārāk karsta, tie sasprāgst.
|
|