| vakar |
[20 Mar 2003|11:14am] |
vakar paēdis 'varenas' vakariņas biju kļuvis galīgi nelietojams. nolicies slīpi un blenzdams uz grāmatu kaudzi blakus, atcerējos ka neesmu līdz galam izlasījis Borisa Viana "Sarkano Zāli" [to kura ir visparastākā, tikai sarkana no rūsas ;)], bet pac nejaukākais bija tas, ka es nekādi nevarēju atcerēties līdz kurienei biju ticis [iesāku lasīt pagājšgad], tad nu ķēros lasīt to no sākuma...
***
-Ja ar šitādu mašīnu gadīsies kāda ķibele, -Safīrs norūca, -es iemācīšos vāpšļotāju valodu un vāpšļošu līdz mūža beigām. -Es arī to iemācīšos, -Volfs apņēmās. -Tev taču ar kādu būs jārunā, vai ne?
***
Izraudzījies no sava šķivja skaistu kaulu, Volfs nolika trauka vidū Senatoram Diponam, kurš lepni sēdēja viņam pretī ar eleganti apsietu salveti ap izdēdējušo klklu. Senators pārlaimē izdevesa omulīgu rējienu, bet, sajutis, ka pār viņu noslīgst mājkalpotājas aizkaitinātais skatiens, tulīt pat pārvērta to lieliski modulētā ņaudienā.
***
Pārējie četri sarunājās, tērgājot kā-parasti-viesībās-pie-galda: pasniedz, lūdzu, maizi, man nav naža, aizdod man savu spalvu, kur ir palikuši kāti, nevaru aizdedzināt sveci, kurš uzvarēja kaujā pie Vaterlo, kauns tam, kurš slikti par to domā, katrai govij seglus.
***
Dzīve bija tukša un tīri jautra - pagaidām. Volfam. Safīram tā bija aumaļaina un nedefinējama. Lilai - cēloņsakarīga. Skurbvrila nedomāja. Viņa vienkārši dzīvoja tik nost un bija piemīlīga - tādu viņu vērta panterstirnas acu kaktiņi.
***
Mājkalpotāja izgāja dārzā un atgriezās ar konservu kārbu, kurā bija ar ūdeni sajaukta zeme, un to viņa centās iebarot Senatoram Diponam, lai viņu iznerrotu. Tas sāka plosīties kā negudrs, tomēr saglabāja pietiekami paškontroles, lai brīdi pa brīdim ieņaudētos kā īsts mājas kaķis.
***
-Katrai govij seglus, un ne vienus vien!
***
Mājkalpotāja ar tējkarotīti pildīja Senatora Dipona kreisajā ausī pieradinātas Colman sinepes - tas bija domāts kā deserts - un Senators kratīja galvu, baidoties, ka astes kustība pretējā virzienā netiktu uztverta kā atzinības izpausme.
***
-Tu baidies, ka es būšu vīlies, kad būšu visu aimirsis? Labāk vilties nekā cerēt uz kaut ko.
***
Atrisinājums, kas noved pie bojāejas, ir labāks par jebkādu nenoteiktību.
***
Volfs nedaudz sakopās pirms atgriešanās istabā, kur cimiņi dzēra un dejoja. Viņš nomazgāja rokas, ļāva ataugt ūsām, konstatēja, ka tās viņam nepiestāv, tulīt tās nodzina un iesēja kaklasaitē lielāku mezglu, jo pa šo laiku bija mainījusies mode. Tad viņš sāka iet pa gaiteni pretējā virzienā, un varēja gadīties, ka tas gaiteni pārsteidz. Garāmejot viņš pagrieza svirslēdzi, kuru izmantoja, lai mainītu atmosfēru garajos ziemas vakaros. Tāpēc apgaismojumu tagad aizstāja vājš rentgena starojums, kurš piesardzības dēļ bija apslāpēts, un tas uz luminiscējošām sienām projecēja palielinātus dejotāju siržu attēlus.
***
-Es esmu pārāk slinka. Bez tam es gandrīz vienmēr esmu apmierināta, tāpēc arī manī nemostas ziņkāre.
***
-es to nupat pamanīju. Tas ir kurmis... vai kurmja mazulis... Tas nekustas, bet ir dzīvs... ei, paklausies, kad es viņu glaudu. Kurmja mazulis sāka murrāt. Viņa mazās, sarkanās acis mirdzēja kā balti safīri.
***
Skurvavrila maigi glāstīja kurmjabērnu, kurš apmierināti māva... pavisam klusi, kā to mēdz darīt kurmjabērni.
***
Volfs...izgāja no mājām, ģērbies zaļajā kostīmā, kas bija speciāli uzšūts pāķa spēlei. Kalpotājas iejūgtais Senators Dipons viņam sekoja, vilkdams ratiņus, kuros parasti salika bumbiņas un karogus, kašņājamo lāpstiņu, bakstāmkociņu, netika aizmirsts arī punktskaitis un bumbiņsifons gadījumiem, ja bedre izrādītos pārāk dziļa. Volfs nesa pār plecu futrāli ar pāķa nūjām: tajā bija platlenķa nūja, tukšlenķa nūja un vēl viena, kuru nekad nelietoja, bet kura ļoti spoži spīdēja.
***
Viņi nogriezās pa labi un iegāja mežā. Viņi dzirdēja, kā zaļie dzeņi, izmantojot morzes ābeci, apmainās ar laipnībām.
***
-Paklau, jūs vēl neesat visu izmēģinājis.
-Tiesa,- Volfs atteica. -Vēl ne. Bet gan jau kādreiz. Vispirms nepieciešams skaidrs skats uz dzīvi.
***
-Tev ir laimējies, ka tu kaut ko gribi,- Volfs teica. -Es tev palīdzēšu, tas ir pats par sevi saprotams... -Piķis un zēvele!- Senators iesaucās -Katķismā to dēvē par saistošo metafiziku.
***
Iela beidzās nost aiz garlaicības un, meklēdama izklaidi, sprāga garās, neparastās plaisās.
***
Gaisā virmoja karija, ķiploku un pumpurniķeļu smārds un, sākot ar piekto pakāpienu, tam savas nianses pievienoja kāposti un ļoti padzīvojusi zivs. Kāpņu augšgalā apmeklētājus sagaidīja krauklis ar priekšlaicīgi nosirmojušu galvu, ko izraisījusi sevišķi spēcīga ūdeņraža pārskābe, un sniedza apmeklētājiem nosprāgušu žurku, kuru saudzīgi turēja aiz astes. Žurka kalpoja ilgu laiku, jo zinātāji atteicās no piedāvājuma, bet citi nenāca.
***
Tajā brīdī ūdeņražbalinātais kraukis ar knābi pieklaudzināja pie durvīm, imitēdams mežonīgo projāmjāiet dziesmu.
***
Atvērusi atvilkni, viņa izņēma revolveri. Nepiecēlusies no krēsla, viņa nomērķēja uz samtaino lidoni un izšāva. Atskaņēja derdzīgs krakšķis. Taurenis, dabūjis lodi pierē, sakļāva spārnus uz sirds un nogāzās zemē kā mais. Atskanēja mīksts būkšķis.
***
Pēc dažādām pazīmēm, tādām kā spiālveidīgas spiras un zarnu trakta nepārstrādātas rakstāmmašīnas lentes, viņš atklāja, ka dzīvnieks ir tepat tuvumā, un pavēlēja satrauktajam Senatoram saglabāt mieru.
***
Mērs izira aiz orķestra, turēdams rokā klausāmo radiņu, kurā centās iestūķēt zeķi, lai nedzirdētu šo briesmīgo brēku. Viņa sieva, milzīgi liela persona, viscaur sarkana un viscaur kaila parādijās uz ratiem ar plakātu, kas reklamēja pilsētas lielāko sieru tirgotāju, kurš šo to zināja stāstīt pa municipalitāti, un tāpēc varasvīri bija spiesti izdabāt visām viņa kaprīzēm.
Viņai bija lielas krūtis, kas plakšķēja pret vēderu tāpēc, ka rati bija slikti uzlikti uz riteņiem, un arī tāpēc, ka sieru tirgotāja dēls meta zem riteņiem bruģakmeņus.
Sieru tirgotāja ratiem sekoja dzelzslietu tirgotājs, tas nevarēja lepoties ar tādu politisku atbalstu kā sāncensis un tam bija jāsamierinās ar greznām nestuvēm, kurās milzīgs pērtiķis drātēja šķīstu jumpravu. Pērtiķa nomāšana maksāja brangu naudu un nekāda lielā labuma no tā galu galā nebija, jo jumprava bija zaudējusi samaņu jau pirms desmit minūtēm un vairs nekliedza, turpretī mēra sieva kļuva viscaur violeta, un tik un tā viņai bija lērums pagalam izpūruša apmatojuma.
Pēc tam nāca zīdaiņu tirgotāja rati, kurus stūma reaktīvo knupīšu vienība, un zīdaiņu koris skandēja senu dzīru dziesmu.
Korteža apstājās, jo kortežas nevienam nešķiet interesantas, bet ceturtie rati, kuros bija iekārtojušies zārcinieki, pirms īsa brīža avarēja, jo kučieris nomira, neizsūdzējis grēkus.
***
Skaļi rībēja bungas, aiz kam flautists sajuka prātā un uzšāvās gaisā kā reaktīvais lādiņš, abām rokām aizspiedis ausis; visu skatieni sekoja viņa lidojuma trajektorijai, un ikviens sarāvās, kad viņš ar galvu pa priekšu noplakšķēja zemē kā pašnāvnieks kailgliemezis. Pēc tam visi uzelpoja, un mērs piecēlās kājās.
***
Mērs noklepojās savā klausāmajā radziņā un ņēma vārdu pie rīkles, lai to nožņaugtu, bet vārds turējās braši.
***
Kapelmeistars, vijīgi uztaisīdams pussalto atmuguriski, notirināja kāju pret mēnesi, un tieši tajā brīdī, kad tā pieskārās zemei, tuba palaida vaļā rupku noti, kas graciozi uzplivinājās gaisā. Tad arī pārējie instrumenti noteiktos intervālos lavījās uz priekšu, un kļuva atpazīstama tradicionāla melodija. Tā kā pūlis pārlieku nāca virsū, sardzesvīri visus bīdīja nost, un tas atturēja lielāko daļu, tomēr vienam otram skatītājam ķermenis saplīsa driskās.
***
|
|