Man ir skumji. Skumji, jo nekad nebūšu labākā meita saviem vecākiem, saprotošākais draugs saviem draugiem, mīļākā girlfriend savam draugam... Jo lai kā es censtos kāda labā, otrs paliek apdalīts. Var jau būt, ka nespēju izšķirt svarīgāko, bet kā var novērtēt, kas ir svarīgāks – vecāki, draugi vai mīļotais? To nevar. Nevar sakārtot, kurš būs pirmais, otrais un trešais. Jo Jūs visi esat man svarīgi, mīļi un dārgi, katrs savādāk tuvs sirdij, bet vienalga es nodaru Jums pāri. Un kāpēc gan es esmu tāda dirsa?

Varu censties pec savas labākās sirdsapziņas, bet vienalga man nesanāks. Nu kāpēc? Esmu laimīga par to, kas man dots (attiecībā uz Jums visiem). Un nelaimīga par to, ka nespēju būt pietiekami laba, lai to paturētu ideālā kārtībā.

...ideāli...

Pirms krietna laiciņa nodevos domām, ko gan šis vārds nozīmē. Un vai sadzīvē to vispār var lietot? Izrādījas, ka tagadnē nevar. Neviens nevar pateikt, nu, jā, tas IR ideāli. Var pateikt, eu, vot tad gan mana dzīve bija ideāla... Var jau būt, ka kļūdos, bet tas ir mans redzējums uz dzīvi, Jums tas varbūt ir savādāks. Bet tas ir tikai normāli.

Es tiecos uz ideālu, bet šodien man sāka šķist, jo vairāk es tiecos, jo sūdīgāk paliek. Un kāda jēga?

Es pieļauju kļūdas, lielas un mazas. Un atzīstu to. To nevar mainīt. To var tikai censties uzlabot... Bet mani atgrūž, kad es cenšos. Tad kāda jēga?

Aizvakar aptvēru, ka apkārt pastāv viena vienīga liela, smirdīga liekulība. Nē, es netaisos noliegt, ka ir arī patiesi cilvēki. Ir. Bet tomēr... Eh, vieni vienīgi sūdi.

Bet gan jau būs labi. Gan jau kādreiz mani vecāki paglaudīs galvu un pateiks: „Paldies tev, tu esi labākā meitiņa...”

Gan jau kādreiz mani draugi uzsitīs pa plecu un pateiks: „ Paldies tev par sapratni un to, ka esi...”

Gan jau kādreiz arī mans mīļums pateiks: „Paldies tev, ka esi tik mīļa...”

Un tikai tad es domāšu, ka dzīvot ir vērts, bet tikmēr blenzīšu savā dārgajā sienā un domāšu, kāpēc tā...