|
Dec. 14th, 2004|05:05 pm |
Iestājies pilnīgs panīkums, jau atkal... Morāls un fizisks nogurums. Vai kādreiz pāries? Jā, cerams. Atkal jau sen neesmu rakstījusi un atkal jau noticies tik daudz. Smiekli, asaras, vientulība, domas un nogurums, nogurums!
Atkal iegrimusi pesimismā un bezcerībā. Bet tomēr, ir viena cerība, gan jau pāries. Tikai kad?
Un atkal jau skumja. Viena. Tukša. Izsmelta.
Cenšos saskatīt dzīves skaistumu it visā un paturēt to. Bet nesanāk. Pilnīgi viss iet sķērsām. Viss un visās iespējamajās vietās.
Bet viens ir labi, mans naivums beidzot ir aiztinies.
Un gads ir pagājis. Pēc 17 dienām būs pagājis gads, kad stāvēju Ainažos skatu tornī un teicu: "Lai 2004. gads būtu daudz skaistāks nekā šis!!" Jā, pagājušogad man neveicās nepavisam. Visādas muļķības un kļūdas pieļautas. Ja man jāatskatās uz šo gadu, ja mēs rēķinātu vidējo aritmētisko sliktajām un labajām dienām, iznākums būtu pozitīvs. Lai gan pēdējie četri mēneši gandrīz nepārtraukti ir ar lielākiem vai mazākiem dvēseles pārdzīvojumiem, pirmie astoņi bija skaisti, vārdiem neizteiksi cik skaisti. Skaistākie. Bet bija.
Ķeru dzīves skaistākos brīžus, pat ja tie ir tikai sīkumi, bet es pasmaidu. Par spīti visam nogurumam un bezspēcībai cīnīties ar savu vientulību, parādu sliktam noskaņojumam pigu. Saņem! |
|