dziesma manai paaudzei

Esmu vizuāliste. Man patīk redzēt. Patīk krāsas. Patīk tuvplāni, patīk skatīties uz pilsētām, kas izgaismotas naktī, izskatās pēc dārgumu lādēm. Naktī. No lidmašīnas. Man patīk augļi. Kā dzīsliņas ar sulu iekrāso miziņu. Kā auglis iekrāso grozu, kurā to ielieku. Esmu izvēlīgs pircējs. Man jāgrib iekosties, lai nopirktu tomātu. Bieži sanāk krist uz nerviem tantukam, līdz izvēlos trīs tomātus vakariņām. Man garšo mocarella ar tomātu un dillīti. Tieši dēļ smukā sarkanā, krēmbaltā un zaļā krāsu salikuma. Mani draugi, un to nav daudz, ir skaisti cilveki. Kad sastrīdos ar kādu draugu, viņš pēkšņi var kļūt neglīts. Tāpat kā auglis, kas mani pieviļ ar garšu, zaudē savu košumu. Kaut kāda smadzeņu spēlīte, kurā pat neiedziļinos.
Man patīk zvaigžņotas debesis, bet tikai tad, kad es guļu uz smaržīgas zemes, smaržīgas zāles iekļauta. Man patīk rudens. Man patīk Ziedonis, jo Ziedonim patika krāsas. Man patīk senmeistaru gleznas. Maijas Tabakas gleznas. Sen seān izlasīju Vējiem līdzi, jo uz grāmatas vāks bija skaists.
Tā es redzu. Caur ožu, caur garšu, caur tausti un trešo aci. Dzirde.. bieži pieviļ. Visu jau arī nevar gribēt.