|
16. Maijs 2011|17:52 |
biju Daugavpilī, bija skaisti līdz brīdim, kad vakarnakt 2 pirms miega krūzes ar vīnu uzdzina to sajūtu, no kuras mani vienmēr brīdinājis ludšijs drugs, proti, tā sajūta, kad pašam sevis paliek bezdievīgi žēl. Tik ļoti, ka ne paelpot, ne nomierināties, tikai raudāt, elsot un virināt muti. Ir slodzīte studijās, kuras vairs nesaista, tīkams darbs nav, attiecības no in a relationship with pārgājušas uz single un neskaidrība par vasaru grauž nervus kopā. Mākonīša gaišā maliņa- pēdējā laikā labi veicas kāršu spēlēs, drīz pirkšu arī loterijas biļetes, 3 nedēļas nogales pavadīju esot ceļā, ceru tā arī turpināt un kas lai zina, varbūt stumjot māga kārtējo kebabu sastapšu turku, ar kuru apprecoties vienīgais darbs, kas man būs jādara- jāspiež laukā mazi jaukteņi un jāgodā Allahs.
|
|