| |
[3. Okt 2010|22:50] |
| [ | kasete magnetafonā |
| | the knife- we share our mother's health | ] |
Viss sākās jau 4dien pa ceļam uz Čikāgas piecīšu koncertu. Jā, man patīk viņu mūzika un pēdējais koncerts, kurā es biju notika aptuveni 1991.gadā, tādēļ es ļoti priecājos, ka viņi uzstājās vērmanītī par pliku velti. Kaut kur starp Ģertrūdes ielu un Avota ielu mani piemeklēja apjausma, ka dzīvei nav jēgas. To vēl pastiprināja meitene, kura nāca man pretī pa Tērbatas ielu, dzerdama d-light no pudeles gaišā dienas laikā. Smacējošā doma par bezjēdzīgumu neatkāpās arī 5dien, kad pārnākot no lekcijām, par spīti tam, ka viņš bija apgalvojis nekad nepirkšu puķes, mani sagaidīja draugs ar sulas glāzē ieliktu dzeltenu rozīti. 6dien es aizgāju izpildīt savu pilsoņa pienākumu un tad attapos kopā ar draudzenēm frančos, jo neko šikāku atļauties nevarējām. Viņas uzsauca un rezultātā es piedzēros kā zeķe. Mājās es gribēju uztaisīt šokolādes kūku māsai un draugam, bet sanāca, ka kūka piedega. Un šorīt no rīta es izdomāju, ka esmu nelaimīga un negribu nekādas attiecības, studijas vai darba meklējumus, bet vienkārši sapakot somu un doties uz Angliju un dzīvot skvotos. viens kā pirksts ir vislabākais veids kā dzīvot un vislabāk to darīt dziļi mežā pie stirnām un dzeguzēm!
|
|
|