|
10. Aug 2010|01:30 |
teju nedēļu nodzīvojot Cēsīs, Bērzainē, esmu tikusi pie jauniem draugiem. Pirmais bija Gunča, kurš iztraucēja manas pārdomas uz soliņa ar kafijas krūzi rokās , piestumjot klāt savu ķerru, kuru pildīja 4 alus Rubeņa dvuškas! Netērējis lieki laiku ar muļķīgām pieklājības frāzēm, Gunča pa tiešo sāka stāstīt savu bēdu, proti- viņa vecene neciešot, ka viņš tā dzerot un liekot gulēt malkas šķūnī pie suņa! Jā, teica Gunča, suns man ir nikns, vakar vien 4 cilvēkus sakoda pa ceļam uz veikalu! Runājot par alu, priekšnieks Gunčam vienreiz nopircis bezalkaholisko, kurš vispār, eh nu- gaisā noplivinot roku viņš retoriski jautāja- nu i ņafig vajag tādu sūdu dzert?! es priekšniekam teicu, lai pats dzer! Tad mūsu saruna,kas tomēr bija izteikts viena vīra monologs, turpinājās ar vēl dažām etīdēm no Gunčas dzīves- par dēlu, kurš visu jaunību pa cietumiem dzīvojies, 6 pojenēm, kas jāizrok dārzā un malku, kura nekad nav pirkta, bet kaut kā savākta. Mūsu iepazīšanās notika 5dienas pēcpusdienā, un pārsteidzošā kārtā, šorīt ejot uz autobusu, satiku Gunču un viņš man smaidīgi teica čau! Otrs čoms ir Jānis. Arī ar sarkanu seju, kas tik ļoti raksturīga spirtoto dzērienu cienītājiem. Dzēru kafiju uz mājas lieveņa un tad uzradās viņš- vaļēju, zilu kreklu un lielu suni pie sāniem, episki nudien! Nu jā, Jānis atvainojies, ka tā uzplijies un mācot dzīvot, bet kafijai obligāti jāliekot klāt cukurs, lai nav problēmas ar kuņģi! Jāpiebilst, ka ar Jāni tā runāšana sanāca gana īsāka nekā ar Gunču, jo brīdī, kad sunim Reksim vajadzēja man parādīt triku dod ķepu es aiz bailēm no lieliem suņiem piecēlos un aizslīdēju prom. Bija vēl vecmāmiņa X, ar kuru pārspriedām Maijas Tabakas mākslu un viņas mazmeita Enija. Bet ar Eniju bija grūti, jo viņa varēja man tikai tik vien pateikt kā fuj, mamma, suņs! Un man ir svarīgi to pierrakstīt un atcerēties, jo kas lai zina, varbūt pēc gadiem sarakstīšu grāmatu "Likteņstāsti" vai kaut ko tamlīdzīgu un dabūšu zīmīgu atzinības rakstu, kuru tad novietot aiz greznas sekcijas stikla.
|
|