| |
[27. Apr 2018|00:14] |
| [ | kasete magnetafonā |
| | tender - erode | ] |
Ir viens vīrietis, Vācietis, ar kuru biju (nosacīti) kopā pirms gadiem, em, laikam 6 vai 7, bet tad viņš darba dēļ pārvācās uz Meksiku un viss mēs nomira dabiskā nāvē bez jebkādiem puņķiem un asarām. Tās attiecības bija ļipu-ļepu, ļoti emocionāli savādas, un es nekad neko nesapratu, bet bet bet, viņam, Vācietim, ir talants katru reizi, pilnīgi katru reizi (!!!), kad es esmu iemīlējusies vai tuvu tam, uzrasties manā dzīvē no jauna ar ziņām, zvaniem, e-pastiem un pastakartēm. Man liekas, ka viņam tik tiešām ir kaut kāda aplikācija - ooo, viņa varētu būt laimīga, laiks atgādināt par sevi! Tātad, viņš man tikko zvanīja,es pacēlu un koķeti jautāju "'kas tev ir mugurā?" uz ko viņš vienkārši sāka smieties un es teicu "pirmā sarunas minūte ir par velti, katra nākamā maksās 1,99". Mēs norunājām 45 minūtes. Kad man jau bija apnicis casual conversation es šerpi pajautāju, ko viņš no manis grib un kāpēc pēc 8 mēnešu no calls, nothing atkal ir uzradies. Noklausījos, cik forša es esmu un, ka vienmēr par mani ir domājis un vispār, atvedis man no Meksikas dāvanas, ko nevar sagaidīt, kad man varēs viņas iedot un vispār, jā, mazulīt, vai gribi ar mani kopā braukt uz Ķīnu? Apsveikums Ziemassvētkos varētu bijis jauki, bet šis ir totāli w t f un neadekvāti. Vai viņš pajautāja, kad man ir atvaļinājums? Nē. Vai viņš pajautāja vai man ir attiecības? Nē. Vai viņš pajautāja vai es vispār gribu viņu satikt? Nē, protams, ka nē! Es nezinu, ko viņš ir iedomājies, bet nav tā, ka es pēdējos 4 gadus esmu sēdējusi mājās un skumusi un domājusi par viņu, jo tā nebija.
Šovasar pārvācoties, visu, kas man ar viņu saistījās -dāvanas, pastkartes, fotogrāfijas - es izmetu laukā. Saplēsu un izmetu. Eksorcisms done!
Lai gan glaimojoši, ka kāds grib (?) ar mani kopā ceļot, pēc telefonsarunas vienīgais, ko es jūtu, ir dusmas. Mūža mīlestība? Nu nē, vienkārši bumerangs, sviests prom tik daudzas reizes un kaut kā pats atradis ceļu atpakaļ, bet ar atpakaļ nav jāsaprot nekas nopietns. Man liekas, ka neesmu redzējusi viņu kopš 2013.gada septembra. Kad to uzraksta, tas liekas w o w cik sen un vēl jo vairāk w t f kāpēc tu man vēl zvani?
Es esmu uzaicināta rītvakar vakariņās un es iešu un kaut gan tas nav Vācietis, tas ir kārtējais emocionāli nepieejamais cilvēks, kuram pat 4 dienas uz priekšu ir tāla nākotne, komplimenti neeksistē un komunikācija ir aptuveni 1 ziņa reizi nedēļā. Un es atkal neko nesaprotu un visticamāk arī nesapratīšu, bet ja jau es esmu tik amazing, tad pēc 5 gadiem saņemšu zvanu vēlu naktī un aicinājumu aizbraukt uz kādu far away vietu, bet ko es tiešām gribētu savos 30 gados ir dzirdēt te un tagad well, man patīk tava seja un personība un varbūt tu gribi aizbraukt brīvdienās uz Liepāju? Vai tas ir pārāk daudz prasīts, es nezinu, bet man ļoti, ļoti ir apnikuši cilvēki, kuri nerunā un par kuru teritoriālajām interesēm jāzīlē kafijas biezumos.
ir taču pavasaris, kāpēc viss ir tik sarežģīti?
|
|
|