Pusdienas Lauvas nams man patīk tieši tapēc, ka tas ir spējis savienot Lēti&Garšīgi(zinu ka daudziem liekas savādāk, bet man liekas tieši tā) pie tam laikā kad man ir pusdienas tas nebūt nav pārpildīts ar pierīties gribētājiem, un arī ja būtu, tas brīnumainā kārtā ir veidots tā, ka vienmēr ir kur apsēsties, nekad nav tā, ka nebūtu kur un ja nu galīgi nav brīva galdiņa tad vienmēr būs kāda gara,slaida,blonda,smuka sabiedrisko attiecību speciāliste no tuvākā ofisa pie kuras varēs piemesties, laime ja vēl jamai dekoltē ir samērā dziļš.
Bet, ak vai, vakar kā reiz, atradis brīvu galdiņu un noskatījies uz pie blakus galdiņiem sēdošajām PR speciālistēm, sāku uzņemt pārtiku. Nepaspēju es ni normāli iekosties savā Kijevas kotletē kā pie mana galdiņa neko nejautājis (tāpat būtu atļāvis - pieklājība redzieties) apsēdās "inžinieris", -bļā! Vatafak? nu labi, pohhhh..., lai sēž galds liels - tā es nodomāju, pie tam novērtējot paiku, ko viņš izvēlējās un outfitu ko jūzoja es neskapē uzreiz noteicu, ka ne alkāns viņš brežņeva laiku, ne narkomāns perestroikas, parasts inžinieris, cik nu parasts mēdz būt cilvēks, kas izskatās kā tiko izkāpis no
šāda te trolejbusa nu pilnīgs Djetočkina modes etalons, pat viņa izvēlētais meņu bija arhaisks - kaukāds buljons, un cepta vistas kāja :D.
Tas viss protams ir hņa, man pat patīk 60tie, 70tie da 80tie, bet man nepatīk, ja cilvēks nemāk ēst, ja viņš nemāk ēst mājās, tas mani nekrata, ja viņš nemāk ēst, atrodoties sabiedriskā iestādē, bet pie sava galdiņa - arī tas mani nekrata, bet, ja viņi apsēžās pie mana galda un sāk strēbt zupu ar tādu skaņu ar kādu
Vjatka nolaiž ūdeni, nu atvainojiet... mana garšīgās kijevas kotlete notiesāšana kļuva par riktīgu mocību, kādu 5 minūšu garumā līdz es neizturēju:
-Vēlreiz uztaisīsi tādu skaņu pie mana galdiņa, mājās iesi ar to bļodu cepures vietā!
-čevo?
-Hvaķ hļebaķ, pridurok!
nostrādāja...
