|
|
Wednesday, April 8th, 2009
|
6:13p - mana māte
baidās no visa un visiem. Viņa baidās, ka viņai darīs pāri neparko, baidās, ka darīs pāri par kaut ko, baidās, ka daŗis pāri par to, ka viņa kādam palīdzēs.
šodien uz ielas mani apturēja viena 85 gadus veca sieviete, kas izgāja no mājas un apmaldījās. Viņa vienkārši vairs nesaprata kur iet un kāpēc. Es viņai palīdzēju7 ļoti lēni atrast ājas. uzdevu dažādus jautājumus par apkārtni, kuru viņ aatceras un viss izdevās.
Mana māte.
Es viņai piezvanu un prasu kā lai rīkojas, jo sociālais dienests, kam es zvanīju man nepalīdzēja. šī sastreso: kas par sievieti, cik veca, kā izskatās, vai tikai nedarīs man pāri. Dieva dēļ neeja dzīvoklī utt.
Viss biezās labi. Atradām sirmās kundzes mājas, dzīvokli, pavadīju līdz durvīm.
Bet mana māte.
Es viņai saku, ka aiziešu uz policiju un paziņošu par šādu gaadījumu, lai viņi sazinās ar sociālo dienestu.
Matēt brēc: neej uz policiju.
Es: labi
Viņa zvana vēlreiz: Tu tikai neej uz policiju!!!!
šausms, ko valsts ir nodarījusi pilsoņiem, ka tie baidās no varasiestādēm?
Reiz es atradu bankas karti pie bankomāta. Mamma: neņem , liec nost.
Es piezvaniju uz banku un paziņoju. vēlāk satikos ar to sievieti, kas pazaudēja un atdevu karti (pretī saņēmu martini un rafaello) bet māte nāca līdz, jo esot tak dzirdēt, ka atnāk un pašu labdari vēl apzogot!
Rezumē...palīdzēt vajag, bet būt gļēvamma paranojiķim nevajag. tās ir īpašības, kas man nepatīk. Baidīties pat palīdzēt?
(comment on this)
|
|
|
|