sound of silence

izturības robežas

Mon, 26 Jan 2009 10:55:34 GMT

nupat kā pārtraucu savu trīsdienu gavēni. gribējās piedzīvot to mirkli, kad prāts kļūst apskaidrots, miesa viegla un domas lido reibinošā ātrumā. taču tā vietā miesa kļuva vēl smagāka, prāts jo miegaināks un miglaināks, līdz sapratu, ka sirdsklauves, dunoņa ausīs un gatavība ģībt uz līdzenas vietas nav tas, ko no šī projekta gaidīju. mans gars ir vājš, bet miesa vēl vājāka (q.e.d.).
cancel.

Wed, 05 Nov 2008 19:01:33 GMT

eksperimentālos nolūkos atmetu veģetārismu, varbūt izdosies iegūt nedaudz vairāk plēsīguma un uzasināt izdzīvošanai nepieciešamās prasmes. par daudz zen organismā nenāk par labu, cik tad var visu pieņemt, kā ir. sak, ja zeme griezties nepārstāj, ko tur daudz ņemties un celt paniku. bet ja kaut kas noiet greizi - sama dura, domāt vajadzēja.
kad spēšu droši cirst zobus asiņainā steikā un neapvemties, varbūt mācēšu arī durt ar pieaudzētiem nagiem svešos kaklos un skrāpēt mugurās. tad es tērpšos leopardādu rakstos un smailpapēžu zābakos, nekautrēšos izvirzīt prasības, uzstādīt ultimātus un pieprasīt paskaidrojumus un iešu pa dzīvi augstu paceltu galvu.

surveiller et punir

Wed, 29 Oct 2008 11:06:42 GMT

mazliet pietrūkst mana baleta. tas bija mokoši, bet toties ieviesa armijas disciplīnu.
tās bija īstas mazohisma paraugstundas, kas biežāk noveda līdz asarām, grūti norijamām dusmām un sakostiem zobiem, nekā ļāva izjust savu ķermeni un to, ka kaut kas kādreiz arī mazliet izdodas. nekādu malacis un ļoti labi, saulīt, tas lai paliek pensionāru kluba nodarbībām. vienīgie mierinājuma vārdi bija - nekas, nekas, pirmie desmit gadi tie grūtākie. katru reizi es sev zvērēju, ka tā ir pēdējā, taču jau nākamajā rītā cēlos un gāju atkal. kā nopērts suns, kas lien atpakaļ pie saimnieka.

Sat, 25 Oct 2008 16:33:57 GMT

saule šopēcpusdien met laika cilpas, virtuvē gaisma krīt gluži kā pavasarī. tieši tāpat tā krita arī pirms daudziem mēnešiem citā virtuvē, citā pilsētā un citā valstī, kamēr es nenovēršami juku prātā. šī gaisma atgādina, kā smaržo izmisums, tāpēc atveru logu, un telpā ieplūst trūdošu lapu smārds. rudens man vienmēr ir paticis daudz labāk.

issues

Tue, 23 Sep 2008 20:52:44 GMT

lai pārvarētu bailes, ar tām ir jācīnās un jāliek sajusties stulbām un nesvarīgām, lai nokaunas un, asti iežmiegušas, pazūd pašas. ja ir bail lidot, tātad jālido biežāk. ja bail no tumsas un šaurām, slēgtām telpām, pie tām ir jāradinās. ar liftiem veiksmīgi esmu tikusi galā, taču joprojām mēģinu sevi pārliecināt ikreiz, kad iekāpju metro. nepatīk man tie melnie tuneļi un konservbundžas sindroms, tas modina arhetipiskas bailes, kuras dažos nervu sistēmas stāvokļos ne vienmēr izdodas pārvarēt. šodienas maršrutu pacietu kā galvassāpes, skaitot atlikušās pieturas, taču brīdī, kad jau gaidīju pēdējo, mans pazemes vilciens apstājās tunelī. nekas traks, elektrības pārrāvums, tā gadās. pēc pāris minūtēm kustība atkal turpinājās, izkāpu savā pieturā, ieelpoju svaigu gaisu un pazemē sacerētos iespējamos avīžvirsrakstus nākamajām dienām varēja aizmirst. tomēr atpakaļ devos ar autobusu. vismaz pilsētu var redzēt.

Sat, 30 Aug 2008 20:58:13 GMT

šodien atkal pārskatu pagātni.
skapī atradu bildes no senseniem laikiem - tās, kuras netika mērķtiecīgi iznīcinātas jau daudz agrāk. un pirmoreiz mūžā man šķiet, ka nebija jau nemaz tik traki. skatos uz visu kā no malas, un liekas gandrīz vai forši. par pārējo taustāmas liecības nav saglabājušās, emocijas dziest, bet prāts, notikumiem attālinoties, viegli pakļaujas spekulācijām. tāda, lūk, personīgās vēstures falsifikācija.
tajā pašā skapī glabājas arī kaste ar vēstulēm dažādos rokrakstos - vēl no pirmsinterneta laikiem. jocīgi, cik gan kādreiz daudz domāts, rakstīts un sūtīts. liela daļa angliski, no tā dzīves posma, ko pavadīju starp amerikāņiem. gandrīz visas izmetu nepārlasījusi, atstāju vien vērtīgākās. starp tām arī dažas no pītera.
kad iepazināmies, man bija 16, viņam - 26. uzzinājis, ka esmu tik jauna, pīters bez ceremonijām atteicās šķiest ar mani laiku, jo visas pusaudžu meitenes esot stulbas. man, saprotams, tik radikāli un vispārināti spriedumi nebija pieņemami, tāpēc pieprasīju argumentus (pretējā gadījumā es vienkārši būtu spiesta atzīt, ka stulbi ir visi amerikāņi, tāpēc ar viņu savukārt nevaru runāt es). nu labi, teica pīters, tev taču patīk backstreet boys, vai ne? es saviebu seju. viņš turpināja saukt kaut ko bsb stilā, es viebos. nu kas tad? teicu, ka man patīk red hot chili peppers. pīters neticēja un, šķiet, kādu brīdi vēl pārbaudīja manas zināšanas par rhcp daiļradi. tas, klasiķu vārdiem runājot, bija sākums brīnišķīgai draudzībai. mēs stundām runājām par mūziku, literatūru un ceļojumiem un, zvilnot ezermalā, sagudrojām visādus pekstiņus par ūdenscilvēkiem un tamlīdzīgas muļķības. drīz mūsu ceļi šķīrās, kādu laiku vēl rakstījām vēstules, līdz izsīka arī tās un viss izbeidzās dabiskā nāvē.
god has certainly blessed you with a vibrant mind - tā rakstīts gandrīz desmit gadus senā vēstulē. viss, ko es šobrīd vēlos, ir lai to pašu par mani varētu teikt arī tagad.

Sat, 23 Aug 2008 13:01:24 GMT

providencei, spītu un lepnību dalot, būs smagi paslīdējusi roka, viss labums izlijis pār mani. pat nezinu, ko ar to visu tagad iesākt.
varētu taču dzīvot mierīgi - govis ganīt un zāli pļaut, bet garos ziemas vakaros izšūt greznus musturus krustdūrienā, nevis mūžīgi iekulties kaut kādās avantūrās un mētāties apkārt pa pasauli.
nav miera.
toties ir kārtējā vienvirziena biļete un koferis, mans uzticamais draugs. nenovēršami tuvojas brīdis, kad es atkal pazudīšu tālēs zilajās ar ātrumu 800 km/h.
kungs, piedod man, jo es nezinu, ko es daru.

kādas ilūzijas sākotne

Mon, 18 Aug 2008 20:45:44 GMT

kārlis vērdiņš precīzi formulējis vienu no galvenajiem iemesliem, kāpēc man labāk patīk izteikties rakstveidā un, vēlams, anonīmi:

(..) teksts var būt gudrāks par autoru. Izlasi dzejoļus, tev tie tik ļoti patīk, un liekas, ka autoram jābūt vienkārši superīgam, ģeniālam un gudram, bet iepazīsties ar šo cilvēku un redzi, ka viņš ir tāds pats kā citi - impulsīvs, nenoteikts, daudz ko nejēdz.

uz viļņa

Wed, 13 Aug 2008 20:52:39 GMT

es pagriežu pasaulei muguru, aiz kuras paliek mēmas priedes, bērnu čiepstoņa, bailes, dusmas, un miljons sīku domu, kuras neviens vairs neatceras. es brienu jūrā, kamēr priekšā redzams vien bezgalīgs ūdens klajums. kā plūdi tuksnesī. ienirstu vilnī un neatskatoties peldu arvien tālāk, uz priekšu. es esmu laiva, kurai pretī riet saule un vējš svilpj gar ausīm. tas ir reibinoši, es slīdu arvien tālāk, dziļāk jūrā. putām šķīstot, nāk viļņi, es lidoju un spiedzu no sajūsmas, līdz vairs nav spēka un ļaujos jūrai iznest sevi krastā, kur saldā nogurumā atkrist smiltīs. jūra skalojas pie kājām un dziedina dziedot.

Thu, 07 Aug 2008 18:02:33 GMT

neticami, bet šodien es uz brīdi aizrāvos ar darbu, tā patiešām un no sirds mēģinot atrisināt kādu mazsvarīgu problēmu, un pasaule uz mirkli pazuda, pazudu arī es, bija tikai "problēma" un iespējamie risinājumi, kas, viens pēc otra atkrizdami, tikai uzkurināja manu azartu. iespējamie risinājumi izrādījās neiespējami, varianti izbeidzās, un problēma tika aizmirsta. taču palika tā vieglam reibumam līdzīgā sajūta, kad tu ej pa tik zināmo ielu un pasaule pēkšņi rādās kā pirmoreiz, viss šķiet kā brīnums un iestājas tāda savāda apskaidrība, kad neizturami gribas ar mulsu izbrīnu skatīties cilvēkiem acīs, teikt skaļu jā vēl pirms jautājuma un triekties pretī vējam mežonīgā ātrumā.
un tobrīd ir vienalga, ka reibums drīz pagaisīs un tā vietā atkal atgriezīsies ierastais nemiers un nemotivētas bailes. pasaule sakārtojas, un uz brīdi viss šķiet tik apbrīnojami vienkārši un skaisti.
i'm no fucking buddhist
but this is enlightenment

apžilbinājums

Sat, 26 Jul 2008 18:39:41 GMT

es droši devos uz priekšu, pa galveno ceļu, uz saulaino tāli. saule spīdēja tieši pretī, spoži un aicinoši. un tad vienā mirklī nebija vairs nekā. ne ceļa, ne meža, ne ceļazīmju. tikai spilgta gaisma priekšējā stiklā. šeit laikam mans tunelis beidzas, es padomāju, tad parāvu stūri sānis un sabremzēju. priekšā iznira akmeņu krāvums, bet saule atkal smaidīja gluži kā parasti.
šķiet, tādā vai citā formā ar mani tas notiek ik dienu.

Fri, 25 Jul 2008 17:02:16 GMT

ja ome redzētu, ka jāņogas vēl jūlija beigās stāv nenovāktas un kalst krūmā, skaistos ne pa jokam (tas droši vien sāktos ar "kas tā par modi...") un piktodamās ogas novāktu pati. virtuvē pēc tam rindotos vēderainas burkas un tajās smaržodama lītu zapte. ziemai.
zaptes man nebūs, bet krūmā ogas atstāt nevar, tāpēc paņemu bļodu un ķeros pie lasīšanas. sāku ar raženāko zaru, taču drīz jau neviļus apstrādāts ir viss krūms - cik tas izrādās mierinoši. domu domas var paspēt izdomāt. par laiku, kas nepielūdzami aizrit, paraudams līdzi visu, kas kādreiz bijis, un dzīvi, kas klusi paslīd garām. par vasaru un par mieru, kāds rodas dzimtajā vietā pie jāņogkrūma.
pilna bļoda ar sarkanām pērlēm. garšo pēc bērnības un mājām.

Tue, 24 Jun 2008 19:24:57 GMT

jāņu sajūta šogad nāca stāvot pļavas vidū, kad visapkārt redzami vien latvijas lauki un meži, gaiss smaržo pēc piemirkušas zemes, un putni dzied skaļāk par domām. un vēlreiz, jau dodoties mājup. dūc motors, ripo riteņi, skan lielceļu mūzika, garām slīd lauku ainavas, un galva atslīgst uz draudzīga pleca.
dienas varbūt arī kļūst īsākas, taču vasara pa īstam tikai sākas.

Thu, 29 May 2008 12:06:06 GMT

kopš brīža, kad cienījamais profesors D., kurš ar mūsdienu tehnoloģijām nav pat uz jūs, atkodis, ka tad, ja uz vietas nav neviena no viņa asistentu un sekretāru armijas, kaut ko nokopēt, iztulkot vai uzrakstīt taču varu es, darbs ir kļuvis

epizode nr. 1:
cien.prof. atklājis, ka viņam steidzami jānosūta raksts uz kaut kādu e-pastu. gaidīt, protams, nevar ne mirkli. tiek zvanīts attiecīgajai personai, telefonā pa burtiem tiek saukta e-pasta adrese. kādas minūtes piecas klausos cien.prof. reakciju uz katru burtu un simbolu, līdz man paliek žēl personas otrā galā (kura gan demonstrē apskaužamu savaldību un pacietību) un saku - dodiet man. adrese noskaidrota, raksts nosūtīts, cien.prof. laimīgs un pateicīgs kā par glābtu dzīvību.

epizode nr. 2:
cien.prof. iedevis kādai no savām neskaitāmajām sekretārēm pārrakstīt kārtējo rakstu, taču atsaucēs daudz vācvalodas, bet meitene vācvalodu nezinot. vai es nevarētu tās atsauces uzrakstīt? citādi dieva zīmes tur būšot. pēc tam iedošot sekretārei disketē. uzrakstīt ta nav grūti, bet ar disketēm gan būs problēma, varu pārsūtīt pa e-pastu. meitenei neesot interneta. varu iedot diskā vai usb. a kas tas ira? kur tādus var dabūt? paskaidroju, uzrakstu uz lapiņas. vēlāk izrādās, ka neder arī tas, jo viņas dators tādas novitātes neatbalsta. un neviena cita datora nav? neesot gan. būšot vien man jāizdrukā, lai meitene pēc tam var pārrakstīt no manis...

epizode nr. 3
man tiek iesniegts žūksnis lapu drebelīgā rokrakstā, kas jāpārraksta datorā. uzrakstu. cien.prof. atkal sirsnīgi spiež roku un, pasitis mapi padusē, pazūd, taču pēc mirkļa ir klāt atkal. jūs man te atsauces esat izlabojusi, tā nevar! te ir defisēm jābūt, tas ir jauns standarts. jauns standarts. jums tā nekur nav! bet tāds tagad ir standarts, un es tai izdevniecībai tā rakstu! lādēdama visus jaunos un vecos standartus, salaboju atsauces, drošības pēc atstājot arī dažas iepriekš izlabotās kļūdas.

sad story is this life

Thu, 22 May 2008 19:27:20 GMT

šodien ik uz soļa sastopos ar ciešanām, taču tās nepieder man.
pie stacijas, skrejošu cilvēku burzmā stāv trīs cilvēki. vienam no tiem sarkana, uztūkusi seja, no asarām aizpampušas acis un aizlauzta balss.
iekāpju tramvajā, aizmugurē kāds skaļi elso un rij asaras. sieviete. pēc kāda laika viņa izkāpj, mēģina apsēsties uz pieturas soliņa, taču nokrīt zemē. tad pieceļas un tomēr apsēžas uz sola. ar rokām sagrābusi vēderu, viņa nerimstas raudāt.
pirms gada šai pašā dienā raudāju arī es. šodien - aizdedzu sveces. omes jau gadu vairs nav.

Sun, 11 May 2008 22:39:04 GMT

lai neizskatās, ka rakstu te tikai afekta stāvokļos, varu pastāstīt, ka šodien izklaidējos pētot oslo dzīvokļu piedāvājumu. pēc vienveidīgajiem plašajiem, gaišajiem "studijtipa" dzīvokļiem ar baltām sienām un parketa grīdu atradās arī daži, kuros acīmredzami nekas nav mainījies vismaz kopš sešdesmitajiem. krāsainas tapetes, raksti un musturi, lūk, kas ir stils! citādi gan aina gaužām garlaicīga. lielākais un arī vienīgais prieks - apņirgt māklerus un visus, kas centušies normālu dzīvokli padarīt kārojamāku, piebāžot to ar tizlām mēbelēm un nejēdzīgām detaļām. ja gultā uz palagiem ir nolikta roze, tas dzīvoklis tak jāņem, vai ne.

Sun, 04 May 2008 21:14:37 GMT

ieklīdu kādā no masveida draudzības portāliem, kur cilvēki no manas "iepriekšējās dzīves" regulāri ģenerē bilžu albumus - kā uzskatāmu apliecinājumu tam, ka viss tāpat turpinās arī bez manis. tas, protams, mani uztrauc vismazāk (πάντα ρει και ουδέν μένει), tomēr šie nelielie sveicieni no pagātnes mēdz izrādīties negaidīti sāpīgi. un nepavisam ne tāpēc, ka manis tur vairs nav vai man tur būtu jābūt, bet gan tāpēc, ka netieši atgādina vissmagāko iespējamo vilšanos - vilšanos sevī.

Mon, 28 Apr 2008 12:11:42 GMT

nesen bosienes jubilejā kolēģes sprieda - tagad ta nekas, bet, kad palika 33, vot tad gan esot bijis traki un licies, ka vecums un gals jau klāt. cita kolēģe man tikmēr baksta pie sāna un dūdo ausī, sak' jums jau gan laikam liekas, ka 30 ir baigais vecums un nez aiz kādiem kalniem vēl... atbildēju, ka ne nu liekas vecums ne kā, turklāt pašai nemaz ar tik tālu vairs nav. kolēga neliekas mierā - nu kādi 10 gadiņi tak jau nu gan vēl būšot. nobrīnos par viņas matemātiku un atzīstu, ka ne tuvu vairs 10, bet laikam ne pārāk pārliecinoši. ko var gribēt, ja ikdienā es viņai esmu un palieku "bērns". bērns jau klāt, bērns ies mājās, bērns jau kafiju nedzers un atkal mēs traucējam bērnam strādāt. es teiktu, ka bērns, lai arī pēc dabas visai miermīlīgs, dažreiz tomēr ļaujas sakaitināties un vienreiz iekodīs kājā.

sirsnīgas sarunas

Thu, 27 Mar 2008 19:59:55 GMT

turēdamās pie kafijas krūzes, slāju pa ielām, kad pie manis ar vārdiem man arī nav daudz laika (kas vēlāk tika atkārtoti vēl vismaz trīs reizes) vērsās jauns cilvēks ar kādas baznīcas piespraudi pie krūts. atcerējos veselu baru viņa kolēģu, kuri pirms ziemassvētkiem zvanīja pie manām durvīm, lai nodziedātu svētku dziesmu. kaut arī smalkjūtība ne vienmēr ir mana sabiedrotā, laipniem cilvēkiem atteikt ir grūti, turklāt "kāpēc ne" manā prātā ikreiz nostrādā precīzāk par jebkuru citu argumentu. arī šoreiz biju labā noskaņojumā un apstājos, turklāt jaunajam cilvēkam bija neparasti zilas acis, kurās man nu bija iespēja netraucēti lūkoties, kamēr viņš stāstīja, cik ļoti jēzus mainījis viņa dzīvi. es paudu par to savu sajūsmu, novēlēju daudz laimes arī turpmāk un sameloju, ka dzīvoju citā valstī. tas gan nav pārāk tālu no patiesības, tāpēc jādomā, ka dievs piedos.

Fri, 14 Mar 2008 00:15:25 GMT

the song that made my day
iet uz riņķi un neapnīk, apkārt uzplaukst saulespuķes, un miegs šovakar nāk dejodams.

hello, kafka

Thu, 06 Mar 2008 21:29:23 GMT

šorīt stāvēju pieturā un gaidīju lidostas autobusu. iedomājos, ka, laiku īsinot, varētu uzsmēķēt, ja ne atkal piemeklējis acigarešutanav. tā nu stāvēju vien rokām kabatās un apcerēju smēķēšanas paradoksus. man blakus nostājās kāda jaunkundze un aizkūpināja cigareti. pēkšņi pie apvāršņa parādījās melni mākoņi, kas nenovēršami tuvojās, kamēr pietuvojās pavisam un izrādījās nevis mākoņi, bet trīs melnos, ar vārdiem "pašvaldības policija" lepni rotātos kostīmos tērptas madāmas. nepagāja ne mirklis, kad tās jau bija aplenkušas manu nejaušo biedreni un ņēmās stādīt protokolu. tā arī nesapratu, par ko. latvijā tagad smēķēt arī vairs nedrīkst?

kiitos aki

Mon, 03 Mar 2008 20:30:59 GMT

izgruzījos, izbesījos, noskatījos filmu, sapratu, ka tāda lūzere kā koistinens tomēr neesmu un iespēju sajukt prātā man vēl būs daudz, aizpildīju pāris dokumentus, saslēju degunu augšā, un tur viņš tagad arī paliks kaut baltos diegos kārts.

Sat, 01 Mar 2008 18:50:15 GMT

pirms pāris dienām visā nopietnībā apsvēru, vai anna kareņina man būtu pats ieteicamākais, ko šobrīd skatīties. taču čajkovskis un apburoši dejojošā viktorija jansone aiznesa citā dimensijā un, pretēji paša stāsta vēstījumam, viesa pat kādu ticību dzīvei.
toties dailes teijātera "izredzētais" izvērtās ne tikai par pilnīgu balagānu (kas vēl varētu būt pieciešams), bet īstu spīdzināšanas seansu, kā rezultātā atdevu rūpīgi glabāto nevainību šai izrādei un pirmoreiz mūžā aizgāju no teātra jau starpbrīdī.

Sun, 17 Feb 2008 11:40:55 GMT

briselē uz ielas kāds bija uzrakstījis jūsu ledusskapis ir piepildītāks nekā jūsu dzīve (votre frigo est plus rempli que votre vie). izlasīju un nospriedu, ka uz mani šis vēstījums neattiecas - ledusskapī svilpo vējš, toties dzīve šķietas visnotaļ piepildīta. ar ko, par to gan vēl jāpadomā. ar četriem vējiem droši vien.

Sat, 09 Feb 2008 17:52:26 GMT

ir skumji, kad draugiem neiet, un divtik skumji, ja bēda skārusi pašu jaukāko no visiem. i mean, ja citi pie savām ligām un nedienām vairāk vai mazāk ir vainojami paši, tad viņš nudien bija pelnījis tikai to labāko.
jau pati doma par atriebību man uzdzen nelabumu un, ciktāl tas attiecas uz mani, vieglāk šķiet visu aizmirst nekā tērēt laiku un enerģiju kādām muļķīgām un bezjēdzīgām darbībām. taču manus draugus labāk neaiztieciet. acis izskrāpēšu!