| Hronikas no Estiem, jeb 670 km pa Estu zemi deviņās dienās |
[Jul. 14th, 2010|11:25 pm] |
2.-11.07.
1. diena Valga-Pühajärve ezers, 52 km
Ceļamies pus5 no rīta pēc sparīgas pakošanās iepriekšējā naktī. „No Rīgas iet vilciens uz Valku” un kaut kur ap desmitiem jau esam Valgā. Atklājam, ka robeža starp Valku un Valgu manāma pēc izmaiņām ceļa segumā un niecīgas ceļa zīmes ielas malā. Ceļu segums Igaunijā ir tas, ko ir novērtējam uzreiz.
Te nu radās pirmais secinājums- brauciena mērķis: jābrauc izpētīt, kā tad tie igauņi dzīvo, ja jau var Latvijai aizdot naudu!
Atklājām pierādījumus igauņu lēnīgumam jau pirmajā dienā! Nav svarīgi auto, motorolleris vai velosipēds- visi bremzē tikai tad, kad purns vai riepa pieskaras atbalsta punktam. Mašīna atduras stāvvietas stabā, vīrietis mierīgi noskatās, pabrauc nedaudz atpakaļ, izkāpj, kritiski nopēta mašīnas priekšu un turpina savas ikdienas gaitas. Motorolleris apstājas tikai tas, kad riepa ar spēcīgu triecienu atsitas pret ietves malu. Bez emocijām! Velobraucējs, tāds padzīvojis onkulītis, pilnā ātrumā ietriecas velosipēda turētājā pie veikala, atstāj braucamo un ieiet veikalā. Vēl mazāk emociju!
Nolemjam apskatīt vienu vēsturisku māju, uz kuru norāda ceļa zīme. Izrādās iebraucām pansionātā. Diezgan neomulīga sajūta, tāpēc fiksi minamies prom!
Nenormāli grūts miniens pa grantētu ceļu kādus 10 km Otepää augstienē- kalni un lejas no vienas vietas. Smagā velo pakaļa mētājās uz mīkstā, smilšainā grants ceļa. Šī bija briesmīgā grants, jo ir arī braukts pa normāli noblietētu ceļu. Izmocījušies nonākam virsotnē un baudām pasakainu skatu no skatu torņa.
Nakšņojam valsts apsaimniekotā, labiekārtotā teritorijā pie Pühajärve ezera. Fantastiski skaists, rāms, silts! Bebri, pīles un klusums! Ezers kūp!
Atklājām patiesību par naudu- lāči no estiem atnāca uz Latviju, visu izrija un tāpēc tagad mums nekā nav! Pēc tam šie aizpeldēja uz Roņu salu un tur dzīvo laimīgi vēl šobaltdien.
2. diena Otepää- Tratu (izbraucot gar nomali)- Kolkja, 102 km
Rīts sākas 8:30 ar rīta peldi ezerā un pampušu plaukstu (Sigitai), laikam kāds knislis iekodis. Ilzei vakar sapampusi acs, man šodien roka- piedzīvojumi sākas!
Brokastis Otepää- omlete garda, bet āra galdiņu un solus noslaucījām paši, kā arī omletes un kafijas mums pasniedza pa logu un vēl palūdza, lai mēs padodam atpakaļ.
Otepää augstiene vēl i nedomā beigties, tādēļ turpinām mīties augšup vien, samērā stiprā pretvējā gandrīz visu dienu. Vējš norimstas tik pret vakaru. Aiz Tartu nolēmām nebraukt pa šoseju, bet braukt pa paralēlu ceļu, kas ved caur nelielām pilsētiņām. Mēģinājām atrast kādu kafejnīcu, kur paēst siltas vakariņas. Uzzinām, ka sestdienas vakarā šajā apvidū nekā ēdama nav, tikai onkulītis halātā, tikko iznācis no pirts, mūs laipni ielaiž smalkā piemājas būdiņā, kurā ierīkojis veikalu tādiem ceļiniekiem kā mēs, kā arī vietējiem biezajiem ar džipiem, kam aptrūcies dzeramā. Iegādājam kefīru, šprotes, maizi un alu. Nedaudz tālāk atrodam būdiņu, kurā ķirzaku sabiedrībā pavakariņojam.
Vietā, kur bija paredzēts šķērsot upi, lai atgrieztos uz šosejas, izrādās ir pārceltuve, kura kartē nav atzīmēta. Pārceltuve beidz darboties 20:00, mēs esam ieradušies 40 minūtes par vēlu. Agnese jūtas apkrāpta un no sirds vīlusies. Te pēkšņi no kaimiņu pagalma iznāk džeki un, uzzinājuši, kas par situāciju, veikli saorganizē mums laivu un pārceļ visus otrā krastā! Šie vēl pajautā- vai tad mums, latviešiem, benzīna neesot, ka es riteņiem braukājam apkārt! Nu ja, ka nav, citādāk jau igauņi mums naudu neaizdotu!
Vēl atlikuši 25 km ko mīties, tādēļ uzņemam tempu un, baudot skaistu saulrietu, kumelīšu pļavas smaržu ceļamā un jauno bērzu smaržu mitrā mežā, tuvojamies Peipusa ezeram. Sajūta, ka plaušas tīrākas kļuvušas!
Kolkjā- pilsētiņā pie Peipusa- mūs 23:30 sagaida Pjotrs, iekur pirtiņu, pasēdēžam stundiņu pirtī, izpeldamies dīķī un tad atplīstam pie vietējā dišuka skaļas krievu popsas- tur vietējie svin Jāņus, ar uguņošanu- kā pienākas!
3. diena Kolkja- Alatskivi- Kallaste- Mustvee, 58 km
Šodien brauciens gar Peipusu. Kolkjā krasts un ūdens nav piemērots peldēšanai, toties izpeldamies Pjotra dīķītī pie pirts. Sagaidām 12:00, kad atver vietējo, visā apkārtnē populārāko zivju restorānu, kur ēdieni gatavoti pēc vecticībnieku receptēm. Restorāns smalks, Batjkas attēli gar sienām, meičas tautiskos krekliņos- viss iekš vecticībnieku stila. Ēdienkartē tikai zivis (1 čikens un bļini). Dzeram tēju no patvāra, piekožam klāt cukuru. Viesmīle tik burvīga, laipni izstāsta, kas kā jādara! Ciemata ļaudis smaida un sveicina, kad braucam garām!
Vispār cilvēki jauki! Alatskivi pilsētiņā pie veikala satiekam onkuli, kurš dienējis Rīgā. Saka- vai tad jūs tos krievus neesat vēl izdzinuši? Kā tas nākas, ka mēs tik jauni zinām krievu valodu! Papļāpājām un tad šis aiziet ar savu iepirkuma maisiņu. Pēc mirkļa apgriežas un galvu saķēris nāk atpakaļ, atcerējies, ka riteni atstājis pie veikala. „Tā iet, ka ar jauniešiem aizpļāpājas”, nosmejas zivju tirgotājs pie veikala un uzsāk sarunu ar mums. Mēs šim tā iepatikāmies, ka uzdāvināja mums kūpinātu breksi. Nospriežam, ka tad jau jāiet pēc alus. Nu, un šis mums vēl iedod maisiņu ar voblām- pie alus! Vot russkaja duša! Vai arī igauņu? Nav jau svarīgi, jo te tie visi kopā sajaukušies- kopš 17. gs, kad vecticībnieki bēgot no ortodoksālās baznīcas vajāšanām apmetušies šaipus Peipusa ezera.
Ceļā no Kallastes pilsētu un Mustvee man nolaiž riepu. Neliels satraukums, bet viss kārtībā- piepumpējam. Atradām maksas kempinga vietu aiz Mustvee. Izpeldamies Peipusā- ūdens kā piens, tikai dzidrs. Krasts sekls kā jūrā- tālāk par ūdens līmeni līdz viduklim neaizbridām. Peipusa piekraste mainās ik pēc pārdesmit kilometriem- pie Kolkja krasts niedrēm aizaudzis, vietām purvains, Kallastē- stāvs, smilšains, Mustvee jau redzamas peldvietas. Liels, jā, tas ezeriņš!
4. diena Mustvee- Lähti, 75 km
Rīta pelde Peipusā un dodamies tālāk. Man (Sigitai) parādījusies alerģija no saules- nākas uzvilkt kreklu ar garām rokām, ko nopērku Lähti vienīgajā bodē. Pilsētā arī nav kur paēst (vienīgais bārs atveras 11:00 un uz to negribas un nav vērts gaidīt). Paēdam turpat parciņā. Pamanām pirmo mēģinājumu izvairīties no runāšanas krieviski. Tante, kurai jautājām par tuvāko kafejnīcu, vispirms pajautā, vai esam igauņi, un, tikai saņemot noliedzošu atbildi, labā krievu valodā mums apskaidro situāciju.
Ļoti karsts, sutīgs laiks. Briest uz lietu! Piestājam atpūsties jaukā atpūtas kompleksā, padzeram, atpūšamies un braucam tālāk uz ezeru, kurā atveldzēties no baisās tveices. Kārtīgi pavakariņojam ceļmalas krodziņā, saimnieks tāds šiverīgs, aptekā mūs kā nākas. Nonākam līdz plānotajam ezeram, bet tas, izrādās, nav peldams. Mums parāda ceļu uz nākamo ezeru, pa ceļam izbeidzas ūdens, bet veikalu nekur nav. Pajautājam vienās mājās, vai nevaram uzpildīt pudeles ar akas ūdeni- mums neatsaka. Sagurums spēcīga, bet smaidam un jokus plēšam! Minamies tālāk un atrodam apsolīto ezeru, peldvieta ir ceļa malā un mudž no vietējiem- ceļmalas pilnas mašīnu, tomēr atsvaidzināties gribas tik ļoti, ka nopeldamies. Ezera krasts atkal ļoti sekls un tālu ieejam līdz varam ienirt. Kāds izpalīdzīgs vīrietis mums iesaka vienu mākslīgo ezeriņu netālu no Lähti pilsētiņas pie kura varot uzcelt telti. Arņa velosomas stūri ierāva spieķos. Bija spēja bremzēšana, izkrita baterijas uz asfalta, bet vispār bez līķiem un traumām.
Lähti īsti nevaram saprast, uz kuru pusi jābrauc, benzīntanka pārdevēja sākumā norāda uz vienu pusi un tad uz pilnīgi pretējo. Apjautājamies jauniešiem- šie brauc tieši uz turieni nopeldēties, tādēļ laipni tiekam aizvesti uz ezeru pa īsāko ceļu. Uzslienam telti mežā uz kaut kādas trases un ceram, ka no rīta mūs nenonesīs haikeri.
5.diena Lähti- Tartu- Puhja- Vaibla, 74 km
No rīta izpeldamies un brokastojam skatu tornī „septītajā stāvā”. Aizminamies 15 km līdz Tartu un briesmīgā tveicē mēģinām kaut ko apskatīt. Piesēžam kafejnīcā, izmantojam akciju un padzeram lētu alu, uzgraužot ķiploku grauzdiņus. Sakārojās lielo Baskinrobins saldējumu un, kamēr pērkam, pie mums pienāk omulīgs onkulītis, kurš priecājas izdzirdot latviešu valodu. Saka- „eju un dzirdu latviski- cik maksā saldējums? Tie tak kaimiņi! Papļāpājām un pafotografējāmies- es izskaties pēc grieķietes (grečkas). Ar visu manu alerģiju uz sejas! Pēc brīža šis atgriežas ar lapiņu, uz kuras uzrakstījis savu adresi, ieliek Ilzei kabatā 50 kronas un adresi un uzstājīgi vēlas, lai es ar viņu nofotografējos pie mīlnieku statujas un Ilze pēc tam viņam atsūta bildi! Nopelnījām naudu vakariņām!
Pabraukājam pa Tartu, apskatām skaistākās vietas un laižam tālāk uz Võrtsjärv ezera pusi. Atrodam labu krodziņu Puhja pilsētiņā, kur garšīgi paēdam cūkgaļas cepeti. Ir jau gana vēls un nolemjam, ka esam gana braukuši un apmetīsimies kempingā, kas atrodas apm. 15 km pirms plānotās apmešanās vietas. Atrodam Vaibla atpūtas centru, kas ir slēgts. Sazvanām saimnieku pa norādīto telefona numuru un viņš sarunā pārvaldnieci, kura atbrauc pēc nepilnām 10 minūtēm. Izrādās, ka tas ir konferenču un atpūtas centrs, kurā neviens dotajā brīdī nav apmeties, un mums par 50 kronām no katra piedāvā telts vietu iekšpagalmā, kurš ir pilnībā mūsu rīcībā līdz pašam rītam. Pārvaldniece vēl mums atnes elektrisko tējkannu, lai no rīta varam uzvārīt ūdeni. Telti uzceļam estrādē, jo rādās, ka būs lietus. Pūš stiprs, bet silts vējš. Dodamies uz ezeru, kurš gan ir akmeņains un aizaudzis, tādēļ atsvaidzināmies krastā un dodamies pie miera.
6.diena Vaibla- Viljandi- Kõpu, 73 km
No rīta paejam nedaudz tālāk gar krastu, kur var nopeldēties un atgriežamies, lai pabrokastotu. Padzeram tēju un kafijas, apleju auzu pārslas ar karstu ūdeni un beidzot ir siltas brokastis kuņģītī. Braucam ļoti sutīgā laikā 30 km līdz Viljandi, atrodam peldvietu, kurā nopeldamies, kad sāk līt lielām, siltām lāsēm. Šķita, ka pāries, tomēr tiekam spēcīgā lietusgāzē. Nolemjam izmantot laiku lietderīgi un pēc izmisīgas meklēšanas atrodam krodziņu, kurā paēst. Vana Tallin un Moldovskij Aist 5* pēc pusdienām mūs sapurina un dodamies apskatīt pilsētu. Subjektīvi nolemjam, ka Viljandi mums patīk labāk kā Tartu.
Izbraucot no pilsētas izbaudām nākamo lietusgāzi, apskatām Zilos avotus, kuri iztek tieši no zemes un ūdens ir zilā krāsā, jo sūnas uz akmeņiem esot zilas. Ūdens patiešām ir gaiši zilā krāsā un atrodam arī avotu izteces vietu, kas burbuļo starp smiltīm.
Pēc kādiem 15 km nolemjam atpūsties ceļmalā- pieturas būdiņā. Atkorķējam Juanitu Netīro seju un sasildāmies (lai gan lietus tāpat bija silts), apspriežam Zariņa govs paradumus un braucām tālāk. Nobriestam paņemt kādu mājiņu vai istabiņu, tādēļ sazvanām viesu māju, kurā vietu nav, bet mums iedod kaimiņu telefona numuru. Ja tur nebūšot vietas, varam zvanīt atpakaļ, saimnieks kaut ko izdomāšot. Aizbraucam pie kaimiņa un tad izdomājam piezvanīt- šis paprasa ļoti augstu maksu- 175 kronas no katra par telts vietu, no kuras mēs atsakāmies. Zvanam pirmajam saimniekam un šis saka- mēs varot braukt līdz ceļa galam, pagriezties pa labi un tur parkā aiz mājas uzcelt telti. Samulstam, bet griežam atpakaļ un braucam kā teikts. Pie norādītās mājas apstājamies un nesaprotam, ko darīt- neredzam parku. Iznāk sieviete, kura laipni norāda uz viņu pagalmu, kas izrādās ir domātais parks un māja ir ceļmalas viesnīca tālbraucējiem šoferiem. Šeit mēs par velti varam uzsliet telti kur vien vēlamies. Sāk līņāt, tādēļ žigli uzslejam telti, piebeidzam Juanitu, paēdam un ejam gulēt.
7. diena Kopu- Soomaa rahvuspark- Pärnu- Uulu, 99 km
Paēdam brokastis viesnīcā. Izvēlē gan ir tikai hamburgers, plovs vai soļanka. Zupa no rīta nav pierasta lieta, bet šoreiz tā patīkami iesilda puncīti.
Diezgan ātrā tempā izbraucam Soomaa rezervātu, iebraucam vietā, kur bija doma nakšņot iepriekšējā naktī un ir nedaudz žēl, ka nesaņēmāmies tiem 15 kilometriem. Arī šeit ir valsts apsaimniekota vieta, kurā ierīkota meža būdiņa ar ugunskura vietu, tualeti un sagādātu malku! Būtu bijis jauki, bet kā nu ir, tā nu ir! Vakar vismaz bija piedzīvojumi! Brauciens krietni vieglāks, kā iepriekšējās dienās, jo nobraucam no augstienes un ceļš kalnup ir pavisam nedaudz vietās, arī grants segums labs. Gribējām izstaigāt Soomaa parka purva takas, tomēr visu laiku mācas virsū negaisa mākoņi, gribas ēst, tādēļ steidzam meklēt kādu kafejnīcu. Nobraucam kādus 40 km līdz pat Pärnu, kur pirmajā ceļmalas krogā pieēdamies ar milzīgām karbonādes porcijām, piedzeram klāt aliņu un apmierināti dodamies uz Rīgas pusi, pa ceļam iegādājoties Juanitu. Nakšņojam pie jūras niedru pļavā. Krasts aizaudzis ar niedrēm, jūru nav iespējams redzēt, tikai dzirdama tālumā. Tā gribas nopeldēties! Uzceļam telti zālītē, izdzeram Juanitu un aizmiegam maza bērna miegā.
8. diena Uulu- Koble- Ikla- Ainaži- Salacgrīva, 74 km
Sešos no rīta mūs pamodina mašīnas rūkoņa- izrādās esam uzcēluši telti tieši uz piebraucamā ceļa pie izcirstām niedrēm, kur laivu paredzēts nolaist ūdenī. Labi, ka blakus bija vēl viens celiņš, pa kuru mūs apbrauca, un telts nebija jānojauc. Paguļam vēl pāris stundas un pakojam mantas, cerot uz drīzu tikšanu pie pludmales, kur izpeldēties.
Ceļā uz pilsētiņu Uulu ieraugām meža zemeņu paradīzi. Pieēdam pilnas saujas vitamīnu un dodamies tālāk. Uulu ceļmalas krodziņā ēdam fantastiski lielas un gardas šķiņķa/ siera pankūkas. Saimniece dikti sirsnīga!
Braucam gar piekrasti vairākus desmitus kilometru, bet visur aizaudzis, niedrains krasts. Beidzot atrodam pludmali Koblē, kur nopeldamies un vairākas stundas laiski sauļojamies. Tad mērenā tempā dodamies uz Latvijas pusi. Iklā piestājam, lai paēstu un iztērētu pēdējās igauņu naudiņas alū. Ainažos ievērojam krasas ceļu segumu izmaiņas un izdarām secinājumus- labi, ka igauņi mums aizdos naudu! Salacgrīvā pie Klāva dārzā uzgrillējam ribiņas, padzeram alu un saldi aizmiegam.
Dienas ticējums: Ja agri no rīta gribas kakāt, tad būs lietus!
9. diena Salacgrīva- Skulte, 64 km
Dodamies pēdējā braucienā līdz Skultei, pa ceļam pāris stundas veltot gulšņāšanai pie jūras un peldēm jūrā. No Skultes ar vilcienu aizšņākuļojam līdz Rīgai un, sagaidot Ilzes vilcienu uz Ogri, pasēžam pie alus, un mazliet saguruši, bet smaidīgi atvadāmies! |
|
|