19:22Es esmu galējību cilvēks. Vai varbūt vārgule. Ņjā, drīzāk tā. Jo manas skumjas un bailes ir smagas, tās tinas gar kājām un paralizē prātu. Un gribas karpīties ārā, jo liekas, ka tas ir pilnīgs ārprāts, itkā nekad tā nebūtu bijis. Bet ir bijis un pārgājis, un būs vēl un atkal pāries..Bet tagad ir prieks. Tāds līksms, skaļš un bērnišķīgs. Tā kā šodien praksē kko runājām abas ar Svetlanu, es iesmējos un viņa man tā - kuš, kuš, citādi padomās, ka te no LV atbraukušas divas tādas pajocīgas.Un mani tas tā izbrīnija. Es jau tā tik reti te darbā pat vnk jūtos labi, bet tagad īsu brīdi pat ļoti un kā lai to noslēpju?.. Šodien tur un atpakaļ uz darbu mūs veda Alicia ar savu mašīnu. No rīta tas bija druksu sirreāli - pilsēta vēl samiegojusies un tumša un Alicia klausoties klasisko mūziku krietni pārsniedz ātrumu un visus iespējamos ceļu satiksmes noteikumus :) Pēc darba gan sanāca tā, ka mums h viņu bija jāgaida. Bet šodien ir jūtams absolūts pavasaris. Izgājām ārā un taisni pie slimnīcas ir bērnu rotaļlaukums, kura tīklšūpolēs krietnu pusstundu vnk gulēju - viss smaržo un druksu vējš matos un drusku saule acīs un debesis zilas un forši, forši, forši. |