17:01Agrāk - kkad ziemā, kad vajadzēja celties un iet uz skolu, man jau bija iestrādājies tas režīms, ka no rītiem pamosties un piecelties nesagādāja nekādas problēmas. Bet cēlos es kādas padsmit minūtes ātrāk kā vajadzēja - visu sakravāju, sataisījos, iztašījos. Un tad tās minūtes pavadīju vnk sēžot uz gūltas maliņas, apdomājot šo un to. Tas sanāca laiks, kad citi mājinieki jau prom, citi nav vēl cēlušies un dzīvoklis kluss, vien troksnis, ko radu es pati. Un vispār - viss tas laiks tikai tāds - mans manējais.Vēlāk sākās prakse un tie celšanās un uz skolu ejamie laiki galīgi sajuka. Haotiskums un kavēšanās mani labākie draugi. Tad gāju to pusotru stundu mājās kājām – un arī tad šis tas vērtīgs ienāca prātā. Tagad skolas darbiem vēl tikai astītei jāpārkāpj. Un kkā ļoti kā savu izjūtu laiku kad nāku mājās no skolas vai biežāk gan darba, tās 5min – no veikala līdz mājām. Tā raitā solītī ar iepirkumu tīkliņiem, nedaudz tāda svarīguma un pieaugušuma sajūta, bet laba : ) Un vēl arī tad, kad gatavoju sev vakariņas. Parasti jau daudz par vēlu, lai būtu pareizi ēst, bet... Kad diena jau sāk krēslot, aiz virtuves loga švirkstinās svīres,skan LR1 un es čubinos griežot savus salātiņus. |