urn:lj:klab.lv:atom1:sievietesievietes līnija...sievietesievietetikai_tu@tvnet.lvsieviete2008-04-30T21:38:50Z2008-04-30T21:38:50Zurn:lj:klab.lv:atom1:sieviete:239592008-05-01T00:15:002008-05-01T00:15:002008-04-30T21:38:50Z2008-04-30T21:38:50Z<a name="cutid1"></a>...nu re....atkal kāds dzīves posms no point x to point 0 atkal pagājis.....kāds posms, kura lieliskais iznākums saldi šņākuļo manā gultā un viņam ir pilnīgi vienalga, ka mans prāts, mans saprāts, manu smadzeņu šūnu sakopojums līdz pat šai dienai atsakās tikt galā ar veselu virkni vienādojumu, kuru nezināmais ir viens un tas pats, bet mainīgie lielumi dažādi –tās ir neatrastas atbildes uz man neizprotamiem jautājumiem, kuri mainās un tirda ik pa brīdim – dažreiz ar pārtraukumu starp dienām, dažreiz nedēļām, bet dažreiz sēžu minūtēm, kad vienkārši netieku ne soli prom no savām izjūtām un domām – kāpēc, kādēl, kam tas ir un bija vajadzīgs, un kur ir mana vaina.. .tas bija posms, kurā ir mīlēts, kurā ir nīsts, kurā ir raudāts līdz spēka izsīkumam, posms, kurā veselais saprāts cīnījās uz robežas ar būt vai nebūt...bet arī posms, kuru es nekad dzīvē nemainītu pret neko citu, jo tie laimes mirkļi, kuri no sīkām kripatiņām summējās vienā veselumā ir mana bagātība, lai arī uzdevums paliek neatrisināts un jautājums neatbildēts, bet sāpēs un pazemojums tikai pēdējos mēnešus sāk pamazām pamest manu fizisko veselumu......<br />...jā, sapratāt – nebūs par sexu ...lai gan viss tā arī sākās - ar parastu sexu , ar manu ziņkāri par kārtējo vīriešu kārtas eksemplāru, kurš tai brīdī uz mirkli bija izvēlēts par manu intereses objektu.....mazliet mežonīgs, nepieradināms skaists vīrieša augums ar gariem vijīgiem matiem, tumšām acīm....un mana prātula – nekad mūžā nepīties ar smukiem vīriešiem, cieta fiasko....nē, nē – es nē – viņš pats atnāca, un .sievišķā interese ņēma virsroku, un tā viss sākās.....ja jūs man jautātu – kas bija tas, kas saveda mūs un turēja mani pie viņa, man būtu grūti atbildēt....o jā!! Viņa motivāciju un izvēli es šodien zinu – tās bija manas krūtis!..manas krūtis, kuras laikam daudziem liek mazliet aizdomāties par mātišķuma simbolu un glābšanās patvērumu nestundā....un iespējams arī tas, ka nekad nevēlējos uzspiest savu klātbūtni nevietā un nelaikā – jo pasaulē bez manis taču bija vēl daudz neapgūtu sieviešu dvēseļu aiz lielu krūšu dziļajiem dekoltē .....bet ja runa par mani - varbūt tas, ka viņš bija stipri atšķirīgs no maniem pārējiem bijušajiem, varbūt viņa mazliet mežonīgais izskats, bet varbūt tā brīvības sajūta, ka neesam viens otram neko parādā un tiekamies tikai lai baudītu viens otru, lai braukātu kopā pa pasauli, lai dzertu šampanieti un uzkostu saldētas zemenes, vai vienkārši darot citas blēnas un nedarbus....šādi veidojot attiecības , neapgrūtinot lieki vienam otru, mums lieliski saskanēja....bet tas noteikti nebija tikai sex, kas mani pie viņa saistija.....vīrietis, kurš ir iemīlējies sevī, kurš priecājas par sevi veikalu skatlogu atspulgos, kurš apzinās cik ļoti viņš patīk sievietēm, un cik liels ir viņa penis un cik labi tas dažreiz stāv vakaros, nekad nevar būt lielisks mīlnieks, jo viņš mīl tikai sevi , un visus tos lielumus un sīkumus, kas nodrošina komfortu viņa fantastiskajam egoismam....man liekas esmu jau minējusi un rakstījusi to agrāk, bet ne par peni šis stāts, lai vai cik skaistu māte Daba to viņam nebūtu piešķīrusi.....te, pie tā peņa laikam arī vajadzēja pielikt punktu,un izvelkot karogu,un uzkarinot bungas kaklā, celt sienu mūsu attiecībās starp sajūtām „esmu iemīlējusies šajā Lieliskajā vīrietī” un „tas tikai ir viens no bikšainiem, ar kuriem ir apgādāta pasaule”.......;)<br /><br />uznāks atkal iedvesma - turpināšu...;) ...urn:lj:klab.lv:atom1:sieviete:235552005-12-01T22:07:002005-12-01T22:07:002005-12-01T21:06:51Z2005-12-01T21:06:51Z...varbūt pienācis laiks atkal kaut ko ierakstīt?...:)urn:lj:klab.lv:atom1:sieviete:234932005-04-21T13:06:002005-04-21T13:06:002005-04-21T10:48:25Z2005-04-21T10:48:25Z<a name="cutid1"></a>...stunda brīva...lai aizpildītu tukšumu, garlaikoti ieslīdēju veikalā pie I....tur var atrast 1000 un 4us sīkumus, sākot ar minī koka bizbizmārītēm, kas nez kāda vājprātīga dizainera ideju sodītas, ir ar sudraba naglu pienaglotas pie tik pat minī knaģiem...un arī vismilzīgākie ūdens apkures katli un jotul krāsniņas ir nopērkamas tieši tur - starp gliemežvākiem, veļas pulveriem un raibām dzēšgumijām...<br />... dienas otrā puse tuvojas vakaram...ik pa brīdim ienāk pa kādam pircējam, bet tas nespēj izsist mūs no rāmās pēcpusdienas klačiņas...I aiziet, apkalpo pircēju, izsniedz preci, un atgriežas palīgtelpā, kur mēs abas malkojam pēcpusdienas kafiju...<br />...sarunas par visu...un kā vienmēr arī par vīriešiem, krāniņiem un to pašu...kaut kā pavisam nejauši manā rokā pagadās parasts, 30 cm garš koka linijāls (laikam ne mūžam neiemācīšos šo vārdu uzrakstīt pareizi)...domīgi raugos tajā...tad atlieku atzīmi uz skaitļa 20 un 14....<br />"...klau, I , vot, pasaki man - a krāniņš uz skaitli 14 ir liels vai mazs?" - izliekoties par duru,jautāju, draiski lūkojoties uz I...<br />"...nu, tāds stipri vidēji mazs...kā manam B." - I nemulstot atbild...<br />"...nuuu...a cik resns ir tavam B ?...nu noteikti kā Rēzeknes doktordesa?..." - man jau atkal nav miera un gribas, ķiķinot turpināt muldēties...<br />"...neee, tik pat slaids, cik pats!" - I man atbild, bet es jau spurdzu pilnā balsī, jo iedomājoties viņas slaido, pēc izskata uz robežas ar badu un mazliet badu, vīrieti - nekas cits neatlika... <br />"jā, bet toties, iedomājies cik lielisku minetu 14 cm var uztaisīt!!...un arī anālā seksiņa laikā nav jādomā par proktologu..."- jau rīstījos no smiekliem, bet nevarēju rimties..<br />... I, laikam atcerējusies pēdējo pāri nodarījumu, tikai atcirta - "ar sūdainu mietu viņam, ne minetu!!...anālo vēl!! lai viņš vispirms krānus sataisa virtuvē un vannasistabā!!...lai tapetes pieliek!!...lai remontu beidzot nobeidz.....minetu viņam te vēl....un anālo desertam ...sagribēja!!.."<br />"...a zini, manam pēdējam bija laikam kaut kur šitik!!.." - vēl arvien no smiekliem sprauslājot, turēju lepni ar pirkstu uz atzīmes 22..."un kas par apkārtmēru!!" - nopūtos, atceroties kādu jauku nakti pāris nedēļas atpakaļ..<br />"..laimīgā!!...tev vismaz bija ko aptaustīt...man Laimīte šinī ziņā regulāri apdala....un ja vēl tu zinātu, Cik tie 14 cm ir mazi miera stāvoklī!!!...tur vairs vispār nekā nav!!...nu nekā nav!!..." - I nopūtās, un devās apkalpot kārtējo klientu, kuram tajā brīdī bija ievajadzējušās 3 pakas ar virtuves dvieļiem...<br />...bet es pie sevis jautri smīnēdama, domīgi turpināju atlikt atzīmes uz skaitļa 16...tad 18.....22....24...<br /><br />urn:lj:klab.lv:atom1:sieviete:231132005-04-16T21:59:002005-04-16T21:59:002005-04-16T20:07:24Z2005-04-16T20:07:24Z<a name="cutid1"></a>...pēc pusstundas ilgas, pieklājīgi cimperlīgas laušanās, es viņam teicu "jā,jaukum, es būšu...bet tikai, lai nedaudz iedzertu, mazinātu stresu, un papļāpātu ar tevi...man gribas šovakar tikai ar kādu nedaudz parunāt...un nekāda seksa"...<br />...manī bija sakrājies daudz mēslu, ar kuriem pēdējā laikā, dzīve - neskopojās.... un tai brīdī tuvumā nebija neviena pleca uz kura varētu pašņukstēt,žēlīgi sūdzoties par liktens tēva pienestajiem netaisnīgajiem pārbaudījumus man - visjaukākajai,visgudrākajai un viskaistākajai blondīnei šaipus Lielupes...<br />...jā, es viņu gribēju arī redzēt, jo uz bildes viņš bija nepārspējami līdzīgs kādam puisim no bērnības - brūnas acis, īsi mati, pievilcīgs augums, un protams valodiņa...valodiņa, kurai nespēju stāties pretī...<br />...tā mēs sēdējām...viņš dzēra, es tikai sūcu...sūcu brendiju maziem malkiem, jo zināju, ka braukšu mājās...stunda, varbūt divas, bet manis tur ilgi vairs nebūs...tai vietā, lai izmantotu iespēju, un raudātu kādam uz pleca par dzīvi, kas sūkā, un maitām līdzpilsoņiem, kuri mani nemīl, mans nesen iepazītais vīriešu kārtas pārstāvis, ik pa brīdim raudāja uz mana pleca...žēlojās par dzīvi, sievietēm un visu...laikam, lai vakars tomēr neatgādinātu sēru mītiņu, jebšu jau likvidētais alkohola daudzums bija darījis savu...bet viņš ik pa brītiņam gvelza kaut ko pavisam nesakarīgu... par reliģiju, par ticību Dievam, par Svēto Trīsvienību un sievietes paklausību vīrietim...spriganā valodiņa, kuru līdz šim zināju, tai vakarā bija pārvērtusies, un līdzinājās vairāk neeļļotu durvju čīkstoņai...es taču negribēju viņu tādu!!...es gribēju redzēt savu iedomu tēlu - puisi ar brūnajām acīm no bērnības - asprātīgu un spriganu...<br />...tā runājot, viņš ik pa brīdim, pieliecās pie mana vaiga, it kā noskūpstot to...ļāvos...jau pēc brīža, pamanījis manu vienaldzību, viņš mēģināja savas lūpas piekļaut mānējām...ļāvos, bet jau cēlos , lai dotos uz durvīm...viņš ļāva, bet tai pašā laikā ar vienu roku centās turēt manējo - "neej, paliec..es tevi gribu"...<br />...nosmīnēju, sniedzu viņam vienu no visburvīgākajiem atvadu skūpstiem, kādi vien atrodas manā arsenālā...arī āra durvis jau bija tepat, man aiz muguras...viņš, nu jau gan bezcerīgi, piekļāva vēl reizi mani sev klāt..."nu lai jau tev vēl tiek" - nodomāju, un nedaudz pasniedzos pretī ...izjūtot viņa maigos pieskārienus savam kaklam un pleciem, tomēr arī savām rokām ļāvu slinki paklīst pār viņa augumu - pleciem, vidukli, vēderu...brīdī, kad manas plaukstas bija noslīdējušas sprīdi zem viņa jostasvietas, es sapratu - tā būtu vislielākā un pēdējā muļķība tajā brīdī doties kaut kur prom ellē, tumsā,naktī!!...un es vēlreiz, lai pārliecinātos vai nesapņoju, ar plaukstu pārbaudīju to, ko biju sajutusi - es nekljuudiijos...tas bija kaut kas neticami liels un ciets, un es gribēju to noteikti just sevī...<br />...savu vakara īdēšanu, kuru man vajadzēja paciest pāris stundu garumā, mans vīrietis ar brūnajām acīm mācēja kompensēt lieliski...lai varētu izbaudīt šādu locekli sevī,turpmāk esmu gatava klausīties ne tikai par sievietes paklausību vīrietim Svētās Trīsvienības vārdā...es spētu pat divu stundu garumā paciest sarunu par molekulu izmēriem un gaisa masu sajaukšanos...mmmmmmmmm....;)))urn:lj:klab.lv:atom1:sieviete:230352005-04-12T09:16:002005-04-12T09:16:002005-04-12T07:51:42Z2005-04-12T07:51:42Z<a name="cutid1"></a>...tas bija sen, vai ne tik sen...kādā piektdienas vai sestdienas vakarā...lai gan kuram vairs tagad interesē to rēķināt un atcerēties...<br />es tev kādā tādā vakarā vienkārši pazvanīju un teicu - "man ir tulamora pudele,liela kārba ar karameļu saldējumu un pretīgs garastāvoklis, bet nav kas palīdz to visu likvidēt...piedalīsies?..."<br />...pretīgais garastāvoklis atkāpās jau tajā pašā mirklī, kad ieraudzīju tevi stāvam tavas mājas durvīs...es neko neteicu...piegāju tev klāt, un mūsu augumi savijās, kā nebeidzamu ilgu un nerimdināmas bada sajūtas vajāti...čuksti, skūpsti, smiekli, atkal skūpsti...un atkal un atkal,ieskatoties tev acīs, atcerējos kādu dziesmu par acīm viskija krāsā...tavas acis toreiz sauca, glāstīja, izģērba....mums aiz muguras, ne brīdi nespēdamas atgūties no tramvaja smaguma ,smagi sanēja sliedes... kāds dikti sakautrējies un neveikls kaimiņš,bikli mēģināja pastumt mūs malā no durvju ailes,vēlēdamies tikt laukā uz ielas...bet katedrāles zvani centās atgādināt par vēlo vakara stundu...<br />...saldējums, kusdams uz mūsu lūpām, pazuda mutē - lipīgs, salds, bet ar rūgtenu karameļu piegaršu... viskijs no trauka pamazām izgaisa, bet izdzertie malki bija savu padarījuši...tu kaut ko runāji - stāstīji, sūdzējies par laikus nepabeigtiem darbiem, par kaut kādiem draugiem, paziņām - tik Dies' vinju zin vēl par ko...bet es klausījos un pamazām pakļāvos viskija varai...muļķīgi smaidot, piekrītot katram tavam izteiktajam vārdam, māju ar galvu, lai gan biju jau līdz neprātam noreibusi, un ne vella nesapratu no stāstītā...tabaka smaržoja,es noreibu arvien vairāk...gana... <br />...es tevi apklusināju...ar savām lūpām pieplokot pie tavām,lai pārrautu tavu ieilgušo stāstu par darbiem un draugiem, un vēl par šo un to, ko es galīgi nesapratu...pietiek, tagad laiks manai maucīgajai dabai...es gribēju tevi skūpsīt, glāstīt, laizīt, mīlēt...un īstenībā tikai tāpēc es biju tur, pie tevis - tai laikā un vietā...lai pēdējo reizi tevi satiktu, samīlētu, un tad pazustu no tavas dzīves...<br />...laikam mūsu abu ugunīgais temperments izpaudās tieši šādi...mēs vienmēr skūpstījāmies kā sacensdamies - kurš kuru pārspēs, kurš spēs glāstīt ar lūpām ilgāk un vairāk....mūsu augumi savijušies, negribēja dot viens otram atelpu...mūsu plaukstas un pirksti ar vien uzstājīgāk meklēja vēl neizpētītus laukumus uz abu karstajiem ķermeņiem...tavas lūpas un plaukstas vienmēr vispirms meklēja ceļu uz manām krūtīm,tad zīmēja līnijas pār maniem gurniem un kājām... bet es izslīdot no taviem apskāvieniem, ar lūpām un mēli meklēju savu ierasto ceļu pa tavu augumu uz leju - skūpstot,ar lūpām glāstot, ar mēli spēlējoties, un izbaudot to fantastisko sajūtu un kaisli, kas mums bija tik vienāda, un vienoja tai brīdī...mēs pārtikām viens no otra...<br /><br />...aukstā ziemas saule no rīta smīnēja logā, bet katedrāles zvani uzstājīgi skandināja - ir laiks doties mājās...<br /><br /><br />urn:lj:klab.lv:atom1:sieviete:227712005-04-08T11:42:002005-04-08T11:42:002005-04-08T09:06:15Z2005-04-08T09:06:15Z<a name="cutid1"></a>...beidzot...beidzot atkal viena lieliska atkarība...atkarība, kurai es esmu atdevusies nekalkulējot, kas man par to būs...<br />...ši atkarība ir panākusi to, ko daudzas citas , jau ilgu laiku nespēja iepriekš...tās konkurēja savā starpā cita ar citu...un es pa laikam atsaucos vienas aicinošajiem glāstiem , lai pēc brīža attaptos otras kaislīgajos skūpstos...un pēc brīža, jau pametusi divas pirmās, sevi mierinot ar vājumu un nespēju atteikt, gremdējos vēl kādas trešās kaisles vilinājumam...<br />...par šo sasodīti lielisko atkarību, kura mani piemirst uz pāris dienām...atkarība,kuru es ik pa brīdim cenšos savam veselajam saprātam īpaši neuzspiest...atkarību, kura tomēr piezogas visnegaidītākajos brīžos, pajoko, pamurrā, būdama gan patālu no manis, bet tomēr reizē tepat līdzās ...<br />...šī mana pēdējā atkarība ir traka, kaislīga, mīļa, strauja, mazliet mežonīga...viņa ir tāda pati kā es...<br />...šai manai atkarībai ir kaislīgas lūpas, biezi skaisti, mati, un lielisks augums, uz kura es ik reizi vēlos noskūpstīt katru punktiņu...<br />...es nekad iepriekš nezinu, kad ši atkarība mani pārņems, atbrauks, paņems,aizvedīs, samīlēs, nokausēs, un neko nesolot,atkal aizbrauks...un tas kā viņa to dara, vienmēr ir lieliski...<br />...nē, nē, es neesmu iemīlējusies...es tā nedaru...tā ir tikai nesaprotama ķīmija, kas ir starp mani un šo manu mīļo atkarību...<br />...un lai arī kā nebūtu, tas ir tik skaisti...<br /><br />urn:lj:klab.lv:atom1:sieviete:223422005-03-20T19:10:002005-03-20T19:10:002005-03-20T18:21:17Z2005-03-20T18:21:17Z<a name="cutid1"></a>...jau pāris nedēļas tevi neredzējusi, šodien pēc tevis mežonīgi ilgojos......vēl aizvakar, sava mežonīgā noguruma un izrautā zoba sāpju dēļ sakauta,es tev atteicu...bet šodien jau kaucu pēc tevis kā vientuļa vilcene...<br />...zini, tu neesi vēl šo manu dieneni lasījis....bet zinu - vienu dienu tas notiks...es tev neteikšu, ka viss minētais un aprakstītais ir noticis ar mani, un ir manis rakstīts...es tā nevērīgi iemetīšu šo linku tavā pastkastītē, un vēl nevērīgāk piebildīšu "kad sanāk laiks - palasi!"...un kaut kad pēc tam, kad to būsi izlasījis mēs mīlēsimies...es metīšos pie tavām lūpām jau tajā pašā brīdī, kad tu pavērsi mašīnas durvis....lai pēc maza brītiņa,neprātīgi un kaislīgi, mēs viens otru baudītu mūsu vismīļākajā viesnīcā...un es jau zinu kā es tevi samīlēšu...<br />...tu esi tik pat traks ,cik es...un mums nepiestāv mīlēties savādāk...šodien biju veikalā, virs kura ir izkārtne ar uzrakstu "labi"...tev būs labi, jo savādāk es nemāku...urn:lj:klab.lv:atom1:sieviete:220682005-03-20T11:26:002005-03-20T11:26:002005-03-20T09:41:43Z2005-03-20T09:41:43Z...jūs brīnaties, kāpēc es nerakstu?....<br /><br />...tai brīdī,kad darbs izsūc pēdējās spēka paliekas...<br />...tai brīdī,kad prātus pārņem vēlme sevi pierādīt jaunā darbā...<br />...tai brīdī,kad atkal gribu iemācīties un uzzināt ko jaunu...<br />...tai brīdī,kad pārņem izjūta - "es kārpos uz vietas, un tas nav priekš manis"...<br /><br />...šai brīdī pat vismīļākais vīrietis var būt tālu - gan domās, gan vēlmēs...<br />...šai brīdī jebkurš glāsts un skūpsts ir lieks...<br />...šai brīdī par mani drīkst tikai domāt, bet ne aizskart...<br /><br />...esmu pati sev vissvarīgākā...<br /><br /><br /><br />...bet šodien es jau ilgojos pēc viņa...urn:lj:klab.lv:atom1:sieviete:219042005-02-24T22:21:002005-02-24T22:21:002005-02-24T20:32:25Z2005-02-24T20:32:25Z...es sāku nogurt...sāku nogurt no mīlestības un glāstiem, lai gan tas tikai sekss...man patīk tāds viegls, garāmejošs sekss ar jūru maigiem glāstiem, kas kaislē liek degt maniem krūšu galiem...ar nemitīgiem pieskārieniem, kas liek man būt viscaur slapjai un gribošai...ar nekaunīgie čukstiem man ausī, kas liek maniem zobiem maigi ieķerties partnera ādā....es atdodos viegli, kā palaistuve, bet par to naudu neņemu...es elsoju gaidot brīdi, kad orgasma trīsās raudāšu, kliegšu vai smiešos...es arvien biežāk ilgojos pēc brīža, kad piekususi no laimes, varu ieritināties savam vīrietim cieši pie vēdera, bet viņš mani apkampj...es atkal un atkal guļu ar kādu, bet sapņoju par citu...<br />...un mani sāk lutināt par daudz...es no tā sāku nogurt......;p...urn:lj:klab.lv:atom1:sieviete:216742005-02-20T16:17:002005-02-20T16:17:002005-02-20T14:28:06Z2005-02-20T14:28:06Z...trīs savstarpēji nepazīstami vīrieši grupveida seksam, iesaka vienu un to pašu sievieti...laikam ir sievietes, kam ir svarīgs tāds pašizpausmes veids...man līdz tādam vēl augt un augt......;)...urn:lj:klab.lv:atom1:sieviete:212642005-02-20T12:51:002005-02-20T12:51:002005-02-20T10:55:12Z2005-02-20T10:55:12Z...kaut tu zinātu manas neķītrās domas un perversās vēlmes...es tevi gribu izdrāzt...tūlīt saņemšos un tev to pateikšu...un atbildi jau zinu...urn:lj:klab.lv:atom1:sieviete:210952005-02-19T00:29:002005-02-19T00:29:002005-02-19T11:12:36Z2005-02-19T11:12:36Z<a name="cutid1"></a>...iekšēji smejos...nu uzjautrina mani šie dīvaiņi biksēs no apmēram 35, līdz 40...viņu bailes klaiņojot pa 3o gadu desmitu, lai pēc, ar sevi izcīnītas smagas cīņas, ar laiku iekāptu 4jā gadu desmitā ir, vienkārši neaprakstāmi smieklīgi...ja man būtu šovakar dota iespēja smieties skaļi, kaimiņi no blakusgaldiņa kafeinīcā, uz mani skatītos kā uz jukušu...<br />...mēs abi esam dzimuši vienā gadā...pēc auguma lielisks , izskatīgs vīrietis...neprecējies, sportists, labi pelna, katrā manierē un kustībā džentelmenis...esam pazīstami jau sen, bet tiekamies tikai otro reizi...mūsu saruna sākas čomiski...runājam par darbiem, par politiku, par visu un par neko...un pamazām nonākam pie tēmas sieviete - vīrietis....normāla tēma, un ar to var aizpidīt lielu laika intervālu...protams, pie reizes aizsāku man ļoti interesanto sarunu par vīriešu klimaksu - par to, kāpēc vairums vīriešu pēc 35 gadiem sāk tik dīvaini uzvesties, runāt, un ir tik neprognozējami savās rīcībās...un kas man likās visinteresantāk uzzināt - kāpēc vairumam vīriešu ir tik svarīgi pierādīt sevi sievietēm, kuras ir gadus 15 par viņiem jaunākas...uzdevu viņam šo jautājumu...<br />"nu patīk mums tie stingrākie dupši" - viņš atbildēja....bet tad nenoturējās un turpināja "ja tu zinātu, cik viegli ir ar viņām galā tikt!!...es stāstu, viņa klausās...es fantazēju, viņa plakšķina ar acīm, un pārjautā - "vai tiešām??""...te es jau sāku smīnēt.....viņš ieraudzījis manu smīnu caur smaidu, noteica "tev es nevaru iestāstīt neko, jo tu redzi man cauri un zini divreiz vairāk, un tas nav interesanti...tev es varu tikai pajautāt tieši un atklāti - "vai mēs nokniebsimies?"....tad viņš turpināja - "..paskaties uz mani!...paskaties kāds man ir vēders...paskaties!!...paskaties kā man atkāpjas no pakauša mati!!...es taču novecoju!... bet es gribu izdarīt to skaisti, lai man būtu, ko atcerēties!!..."..."ak, dievs, kas par izcilu eksemplāru no bikšaiņu vides!" - pie sevis smīkņāju kā vienmēr...<br />...starp citu, viņam ir ļoti smuks, melnām spalviņām klāts, trenēts vēders...brīdī, kad nervozi viņš man to rādīja,cilādams džemperi augšā lejā, mana maucīgā daba vēlējās ņemt virsroku pār manu tā brīža tikumisko nostāju...sagribējās tā vienkārši pieslīdēt un jauko vēderu nolaizīt...<br />...nu ja...tā nemanot bija pagājušas trīs stundas...vai es ar šo vīrieti gribētu pārgulēt?...nē, laikam nē...un arī laikam jābrauc...<br /><br />...mēs stāvējām pie mašīnām un tikai skūpstījāmies...paspēlējos ar viņa mēli...mazliet viegli iekodu apakšlūpā...tad viegls lūpu pieskāriens aiz auss..."nekārdini mani" - viņš nedroši teica...bet es jau dauzījos..."vai mēs šovakar kniebsimies?" - spēlējot uz viņa tā brīža izjūtām, draiski vaicāju...."es tev baidos to jautāt, jo tu noteikti teiksi nē"...protams es ar viņu nedomāju drāzties...bet šāda atbilde mani pārsteidza, un izraisīja pat nedaudz cieņas pret šo nabaga, krīzes un mk nomākto vīrieti...<br />;P<br /><br />urn:lj:klab.lv:atom1:sieviete:209092005-02-17T15:53:002005-02-17T15:53:002005-02-17T14:12:53Z2005-02-17T14:12:53Z...kādas muļķīgas īsziņas rezultātā, sāku domāt par to kā es atbrīvojos no vīriešiem ...vispirms fiziski, bet ar laiku arī garīgi - domās, prātā ...nē, es viņus atceros...atceros ar smaidu, ar domām par to, cik labi ir bijis reiz kopā būt...<br />...kaut kur dziļi savā zemapziņā, turpinoties kādām par daudz ieilgušām, ne vienam ne otram vairs īsti nevajadzīgām attiecībām , kuras tur kopā tikai kaut kāds spīts un vēlme vēl lieku reizi parādīt, ka esi lielisks, sāku meklēt, kur otram piesieties, sāku meklēt ceļu prom...zinu, ka vajadzētu vienkārši pateikt....bet es pat provocēju to otru, lai pārliecinātos, ka ir laiks....un jocīgākais ir tas, ka īpaši nemeklējot,negaidot pienāk kāds pavisam īss mirklis, kurā savu noteicošo lomu spēlē kāds nepareizs žests, kāds nepareizi izteikts vārds vai absurda rīcība, un es zinu - tās ir beigas......tikai muldos...urn:lj:klab.lv:atom1:sieviete:205622005-02-15T15:43:002005-02-15T15:43:002005-02-15T14:01:58Z2005-02-15T14:01:58Z...baisā vienveidība tas sekss, vai ne?...jau vienmēr viss zināms iepriekšs...ar labāku vai sliktāku izpildījumu un kvalitāti,bet zināms...jau esam prātos izpīpējuši ko mēs darīsim, kā mēs darīsim...domās pārcilājam sen zināmo un sen apgūto...un nezin kāpēc atgriežamies vienmēr pie viena un tā paša...pie seksa...<br />...it kā katrs lauciņš uz ķermeņa zināms - izpētīta katra šūnas virsma uz auguma....ja vien ir drosme, un dota spēja runāt - mākam pielikt pirkstu un parādīt, kura ir visjūtīgākā vieta uz ķermeņa, kura ne tik, kur labāk neaizkart...ja vien neesam mucā auguši, arī partnerim mākam to parādīt un paskaidrot, kā mūsu ķermeni lietot....it kā sen visam tam vajadzētu būt apnikušam, bet nē....atkal un atkal atgriežamies pie tā ....pie seksa...<br />...man pat ir apnicis par to domāt, atcerēties un rakstīt, jo nav nekā jauna...tikai vieni vienīgi tādi paši glāsti, skūpsti, pieskārieni...salda kā cukura vate, - erotika...<br />...tad kāpēc jāatgriežas pie sen zināmām ,un sen izbaudītām, tik pliekani saldām izjūtām?...urn:lj:klab.lv:atom1:sieviete:203502005-02-15T11:40:002005-02-15T11:40:002005-02-15T09:44:46Z2005-02-15T09:44:46Z<a name="cutid1"></a>...es viņam nespēju pateikt nē...pat pēc visnogurdinošākās dienas, iekšēji spurodamās, dusmodamās un tai brīdī ienīzdama sevi, uz viņa īso jautājumu „pamīlēsimies?”, es vienmēr esmu atbildējusi - jā....parasti viņa īsziņas pārsteidz mani visnegaidītākajos brīžos, un man ir vienmēr tikai pāris stundas laika, lai es būtu gatava viņu satikt...un zinu – lai, cik nogurusi nebūtu, lai kādi vēji neplosītos, ja vien būs iespējams – viņam es neteikšu nē...pārāk reti mēs tiekamies, pārāk maz viens otru baudām, pārāk lieliski esam viens priekš otra...mūsu kopā būšana ir kā luksuss, kuru mēs neatļaujamies bieži....mēs piekopjam mūsu kaislīgo attiecību taupīgumu, lai tajos retajos brīžus, kad esam kopā, tērētu mūsu kaisli, kā izšķērdīgi miljonāri....manī vienmēr plosās sajūsma un mulsa neizpratne....neizpratne par to, kā tik perfekts un lielisks sekss, mani nav novedis līdz neprātīgai iemīlēšanās stadijai...varbūt iespējams tāpēc, ka robeža manī starp seksu un jūtām, šoreiz ir kā asu nazi iekalta...un ir tik viegli sevi mānīt...<br />...„pamīlēsimies?”...”jā!”...”es būšu pie tevis pēc pāris stundām, aizbrauksim kaut kur”...”jā!”...<br />...man patīk, kā viņš mani paņem...tikko aizcērtas durvis aiz mums, smagas un stingras rokas mani pievelk cieši klāt...”kā es esmu pēc tevis noilgojies!...es gribu savās plaukstās turēt tavas krūtis...es gribu zobos maigi saņemt tavus krūšu galus....laizīt tavu slapjo kājstarpi, kad tu man atdodies”...dzirdu čukstus ausī, viņa elpa jauc manus matus, bet rokas glāsta plecus, muguru, krūtis...tās steidzās, tās dedzina, tās glāsta...ar roku atmetis manus matus no pleciem, viņš ar lūpām pieplok manam kaklam...maigi lūpu nospiedumi tiek iezīmēti ar mēlēs pieskārieniem...tie karsē manu ādu, un negaist... roka stingri, lai es neļimtu, piegulst manai jostas vietai uz muguras – mūsu gurni ir saskārušies...otra plauksta stingri, bet maigi, masē manas krūtis – te vienu, te otru, bet pirksti jau steidzas spēlēties krūšu galiem, kuri jau ir nodevīgi stingri un lieli...<br />...arī es pieploku viņa matiem – bieziem, skaistiem...elpoju viņa ādas smaržu un mēģinu noskūpstīt katru iedobīti uz viņa kakla...viņš atliec galvu un ļaujas ... ļauj manām lūpām slīdēt zem zoda, ļauj ar mēli iezīmēt spēcīgi veidotos plecus, ļauj maniem pirkstiem slīdēt arvien zemāk pa vēdera līniju...<br />...mēs apmaināmies glāstiem...mēs dalām tos neskaitot un bez sāta...kamēr manas rokas darbojas gar viņa rāvējslēdzēju, viņa plaukstas jau slīd gar manām biksītēm...svārki pa pusei uzrauti līdz viduklim un bezjēdzīgi traucē...atbildot viņa glāstiem, man patīk stāvēt plati ieplestām kājām, un savās sievišķīgajās vēlmēs trīcot, ļauties šo nenormāli uzbudinošo glāstu sērijai......viņš māk to darīt lieliski...viņš slidina plaukstu pār manām biksītēm – it kā maigi, it kā prasīgi, it kā brīžiem bez iekāres...un šo dažādo izjūtu gamma mani fascinē...vērodams manu augošo kaisli un nemieru, viņš it kā nejauši ieslidina pirkstus, gar biksīšu malu, dziļāk manī...baudā, un sakairināto izjūtu piesātināta, es novaidos un ļauju viņa pirkstiem slidināties manī, ar gurniem spēcīgi tiecoties pretī...jūtu kā viņš mani saņem un nogulda gultā...nogulda, lai turpinātu...lai mani lēni un pavedinoši turpinātu izģērbt, paralēli liekot man baudā locīties no pieskārieniem un glāstiem...<br />...viņš vienmēr grib, lai es beidzu pirmā, un tikai pēc tam viņš, un tikai pēc tam abi reizē...viņam patīk vērot mani orgasma laikā, kad viņa pirksti atrodas manās atverēs, bet lūpas kā nomaldījušās klīst pār manu ķermeni no krūtīm , pa vēderu uz leju – tur nedaudz paspēlējušās, atgriežas atkal atpakaļ...reizēm viņa pirksti manī sāp, bet tas tikai vairo manu baudu un izjūtas....”tu tūlīt beigsi, mīļā...cik, tu esi seksīga, ja tu to pati redzētu”....kad savu nekontrolējamo viļņu pārņemta, es ar nagiem iecērtos viņa ādā uz pleciem, bet ar gurniem triecos pretī viņa spēcīgajām rokām, viņš smaidot, man čukst ausī ....nāc...nu, nāc...”<br />...viņš vienmēr mani pēc tam glāsta un skūpsta, kā pateicībā par redzēto un izjusto...pāris minūtes man vajag, lai atgūtos...man vajag spēku, lai samīlētu viņu...lai samīlētu tieši tik daudz, lai viņš mani neaizmirstu un reiz atkal ilgotos pēc manis...<br /><br />...laikam gari sanāca, bet par viņu es noteikti turpināšu...turpināšu par to kā es samīlēju viņu – par to kā viņš bezspēkā atdodas man.... <br />urn:lj:klab.lv:atom1:sieviete:201272005-02-13T14:44:002005-02-13T14:44:002005-02-13T12:46:16Z2005-02-13T12:46:16Z<a name="cutid1"></a>...es vienmēr kļūstu tramīga, ja vīrietis daudz runā vēstulēs.....laikam pareizāk būtu teikt – muldās...muldās daudz par Sievietēm un To pašu....tā vispirms ir ļoti salkana komunikācija, un visbeidzot tas var novest pie reti slikta seksa, un kārtējām mielēm par vīriešiem, kuri absolūti nemāk mīlēties, bet tikai siekalaini fantazēt par To...tās pāris retās reizes, kad savā karstajā dabā, un sportiskajā vēlmē reālā dzīvē pārbaudīt šādu likumsakarību , un ko tur liegties – arī pliekanu rožu ziedlapiņām apkaisītu vārdu apburta, tomēr esmu riskējusi, ir iznākusi reti garlaicīga un neliela mirkļa kopā būšana...<br />...no vēstulēm...kāds tik vīriešu domu lidojums nav jāuzklausa, pirms viņš cenšas iemānīt sievieti gultā!... viņi mēģina iestāstīt visu un jebko...pat vēl neredzējuši sievietes foto, un kur nu vēl reālajā dzīvē apjūsmojuši viņas jaukumus, tie jau otrajā vēstulē spēj maigi bubināt „mana saulīte” vai „mans cukuriņš”.....viņi uzreiz ķeras pie lietas savos aprakstos, un sāk „maigi glāstīt burvīgākās krūtis ar visskaistākajiem krūšu galiem pasaulē”.... viņi uzreiz spēj „maigi kost pupos, un turēt savu roku uz „atveres starp kājām”....viņi, pat ar banālām „rožu ziedlapiņām” spējīgi sabojāt „putu mākoņus” relaksējošā vannā!...tad viņiem noteikti „ patīk iekosties dibena apaļumos”, un „mēli kustināt šurpu turpu anālajā atverē”....nenoliedzami, katram šādam vīrietim pūrā nāk līdzi vismaz „20 cm dzimumloceklis”, kurš „vienā vakarā ir spējīgs vismaz trīs reizes” pārsniegt Ikara rekordu, un „nogādāt sievieti līdz saulei”...ak, jā, un arī viņu manuālās un orālās darbības aprakstam, ar „pirkstu vagīnā”, bet ar mēli „pa baudas ceļu vāverē” ,laikam vajadzētu satriekt jebkuru sievieti, jau lasot šādus tekstus vien , tostarp nogādājot līdz tādiem orgasmiem, kurus viņas izbaudot noteikti „aiz laimes raudātu”, „no prieka kliegtu”, vai vienkārši „baudā elsotu”...<br />...ai, bet tas fināls, ja līdz tādam vispār nonāk, ir baigi neinteresantais...kad tās retās reizes esmu atļāvusies ievilināties tāda seksa granda apskāvienos, tikai ar lielām pūlēm esmu mācējusi apvaldīt vilšanās sajūtu...no vēstulēm, skaisto mīlas apraktu turpinājums, parasti ir siekalainas bučas, eleganti neveiklas roku kustības, kurām laikam iepriekš tika dots apzīmējums „kaislīgi, atvarā nesoši glāsti”...bet „milzu loceklis”, sasprindzis uz atzīmi apmēram zem 15 cm, nebūt netaisās augt līdzi tā īpašnieka vēlmēm....ai, bet viss jau īstenībā labi beidzas...vismaz, atziņa „nekam nederīgs sekss ar kādu muldētāju, pa retam ir ciešama lieta, lai lieku reizi pārliecinātos, cik tomēr lieliski un nerunīgi vīrieši , parasti ir manā tuvumā...”<br />urn:lj:klab.lv:atom1:sieviete:198092005-02-11T21:26:002005-02-11T21:26:002005-02-11T19:41:33Z2005-02-11T19:41:33Z...tu nedrīksti rakstīt man tik mīļas vēstules!...<br />...tu nedriiksti rakstiit man tik neķītras īsziņas!...<br />...tu nedrīksti atgādināt man par pēdējo lielisko kopā pavadīto nakti!...<br />...tu nedrīkst būt tik lielisks mīlējoties!...<br />...tu nedrīksti mani tā samīlēt un sabužināt!...<br />...tu nedrīksti būt tikpat traks, cik es!...<br />...tu nedrīksti mani saukt tik mīļos vārdos!...<br />...tu nedrīksti likt man tik bieži domāt par tevi!...<br />...tu nedrīksti teikt, ka ilgojies pēc manis!...<br />........................................<wbr />..........................<br />...jo citādi es sāku ilgoties pēc tevis....urn:lj:klab.lv:atom1:sieviete:195632005-02-11T14:05:002005-02-11T14:05:002005-02-11T12:31:10Z2005-02-11T12:31:10Z...man šodien atnāca vēstule ar pārmetumiem...cilvēks, kurš mani ļoti grib satikt, grib ar mani patērzēt reālā dzīvē, lai gan līdz šim ir pazinis tikai caur vēstulēm, uzstādīja man diagnozi "tu neieredzi vīriešus"...apzīmējums "neieredzi" man gan vairāk saitās ar kautko ļaunu, nepatīkamu, ar dusmām, varbūt skaudību uz kaut ko un par kautko, kas otram nav dots...<br />...bet pārlasot viņam sūtītās vēstules, meklēju domu, kurā kaut nedaudz būtu izpaudusi vismaz nelielu naidu vai nepatiku pret šiem bikšainajiem dīvaiņiem...<br />...un vieniigais, kur es kaut nedaudz varēju pieķerties šādai viņa atklāsmei, bija teikums, kurā atklāti biju atbildējusi, ka nespēju iedomāties nevienu bikšaini sev pašlaik līdzaas, un kāpēc...<br />...nu nespēju iedomāties sev ikdienā blakus kādu, kurš ik pa briidim varētu būt tik pat apnicīgs ,cik es...<br />...nespēju, iedomāties līdzās, kādu kuram ir par vienu problēmu vairāk kā man, jo viņam vēl papildus ir jāpacieš sievietes eksistence līdzās...<br />...kādu, kurš pēkšņas apskaidrības brīdī mani varbūt arī saprastu, bet vienalga man nenoticētu...jo redz, sievietes tā nedarot...<br />...un nav man arī vajadzīgs portatīvais sildītājs, kas krāc...urn:lj:klab.lv:atom1:sieviete:192192005-02-09T15:44:002005-02-09T15:44:002005-02-09T14:23:37Z2005-02-09T14:23:37Z<a name="cutid1"></a>...jā tieši tik daudz man pietrūka vienām sasodīti burvīgām vasaras augspapēdenēm...biju vienkārši nelaimīga, jo tajā vasaras dienā, pie manas zilās kleitas ar baltajām puķītēm ,vēlējos vilkt vienīgi tikai tās - baltās, ar mazu pērlīšu izšuvumiem, uz siksniņām rotātās kurpes, kuras pirms stundas biju atstājusi kādā veikala plauktā...<br />...daudzas sievietes mani sapratīs, jo vēlme dabūt kādu iekārotu lietiņu sadedzina, nogurdina, pat reizēm pazudina...<br />...un tā domīga, mazliet apskaitusies par gaistošo , balto sapni, atgriezos mājās...bet vai tad sieviets nav mazliet raganas, un vai viņām nedzimst velnišķīgi plāni visnegaidītākajos brīžos?...<br />...mans vīrietis tais brīdī laiski izlaidies gultā, vēroja kādu pāraidi televīzijā...nu īsta idille...vērodams manu nervozumu, viņš apjautājās kas par vainu...bet es nevarēju tā vienkārši pateikt , ka gribu kurpes, bet pietrūkst naudas...jā, es zinu, ka tā viss būtu atrisinājies ātri un vienkārši, bet tas nebūtu priekš manis...<br />"kas ir, burbuli, ko niķojies?...jusdams manu neapmierinātību un vēlmi kasīties, viņš man zobgalīgi jautāja...."nāc, es tevi palaizīšu"...........<br />...mhmm, kāpēc ne, bet tikai darīsim savādāk - pie sevis nodomāju, un teicu "a labāk šodien tikai paspēlēsimies....tikai skūpstīsimies, bet viens otram nepieskārsimies...skūpstīt drīkstēs visur...visu augumu, katru spraudziņu, uzkalniņu, bet tikai to darīsim bez rokām...un tas, kurš zaudēs, būs otram parādā 36 Ls..."...bet pie sevis jau mīlīgi smīnēju......"kāpēc 36...atkal kādi tavi jociņi?" - viņš izbrīnēts saausījās, bet laikam doma par naudu atkāpās, jo es maigi ar zobiem sāku kost viņa apkšlūpā...<br />...sākums bija kā vienmēr...mēles savijās, lūpas glāstīja, slīdēja pār kaklu, pār ausīm...bet rokas spītīgi turējām gar sāniem, aiz muguras...tās gan ik pa brīdim instinktīvi sniedzās pretī kā glāstam, bet ātri aprāvās, jo abiem mums vēl prāts laikam bija ieciklējies uz mistisko 36....<br />...kad mans vīrietis ar mēli pieskārās krūtīm, sajutu delnas pieskārienu plecam...jau sajūtot uzvaras garšu, stiepos pretī....nē, tomēr roka atrāvās..."mīļais, skūpsti mani vēl...vēl stingrāk paņem manus krūšu galus mutē" - kaislīgi lūdzos,un spītīgi turēju rokas aiz muguras, bet velniņš iekšā jau dejoja uzvaras deju...nē, arī viņš bija spīta pilns, un lieliski tika galā ar savu draisko mēli padarīdams mani slapju un traku....ak, tā?...nu labi - varu arī savādāk....nodomāju, un noslīdēju viņa priekšā uz ceļiem.....viņš ievaidējās, kad ar lūpām pieskāros viņa loceklim...bet rokas man taču bija vēl joprojām uz muguras...izlikos, ka nespēju tikai ar mēli un lūpām tikt galā...it kā nejauši ar lūpām aptvēru viņa locekli, lai tik pat nejauši to palaistu vaļā..."vai! piedod, bet grūti bez roku palīdzības..." - mulsi ieskatījos viņam acīs un nočukstēju.......<br />"bļe, kuce, tu tāda!!" - viņš tikai noteica, bet ar rokām sagrāba manu galvu, lai turpmāko neilgo brīdi izbaudītu manus lieliskos lūpu, mutes un mēles pieskārienus viņa loceklim...nu ja un jau arī rokas es drīkstēju izmantot...<br /><br />...kad es mīļi čivinot paņēmu no viņa naudu, un gribēju doties ārā pēc sava baltā sapņa piepildījuma, viņš stāvēja tām priekšā..."kuce...foršā, kuce" - tikai noteicis, ar spēku pagrieza mani pret sienu, nolieca mani, satvrdams manus gurnus, un neļaudams man izrauties, no mugurpuses vienkārši izdrāza.... <br />...smaidu...urn:lj:klab.lv:atom1:sieviete:186962005-02-08T10:03:002005-02-08T10:03:002005-02-08T08:17:54Z2005-02-08T08:17:54Z...ak, jā, aizmirsu pateikt...nekad nav laika, visu daru garām skrienot...paldies jums par vēstulēm...tas, ko es te rakstu tā ir manas dzīves viena maza, vai liela - laikam nemācēšu pareizi nomērīt, daļiņa...tas viss, ko lasat par mani - tas viss ar mani ir noticis...tā esmu baudījusi, tā esmu mīlējusi, tā esmu cietusi...un nekas nav izdomāts...visi ir patiesi notikumi, domas, sarunas...nu, tāda es sieviete esmu...urn:lj:klab.lv:atom1:sieviete:184882005-02-07T21:53:002005-02-07T21:53:002005-02-07T20:13:01Z2005-02-07T20:13:01Z...gribu šonedēļ satikt tikai viņu...ilgi neesmu jutusi viņa pieskārienus un glāstus...<br />...savajā stulbajā spītībā, un vēlmē ar viņu mīlēties, zinu, ka savu panākšu...lai gan tas taču ir pavisam vienkārši...tikai viens mīļš murrr viņam no manis jāsaņem mobilajā...<br />...kāda viesnica atkal būs mūsu...kāda nakts tiks ziedota kaislīgam seksam...gribu viņu tāpēc, ka tikai viņš spēj mani nokausēt līdz pamirumam...un tai brīdī, kad iemiegu, ieritinājusies pie viņa vēdera, viņa rokas vēl mani glāsta, bet viņa mitrie gurni, cieši piespiedušies manējiem, silda tos...<br />...viņam patīk kā es atdodos...viņam patīk kā es lūdzos pēc baudas...viņam patīk kā es, lokoties līdz pilnīgam spēku izsīkumam, beidzu viņa rokās...un neļaudams man iemigt, viņš turpina, lai baudītu manu nespēku un kaisli...<br /><br />...izlemts...urn:lj:klab.lv:atom1:sieviete:184012005-02-06T22:02:002005-02-06T22:02:002005-02-06T21:19:00Z2005-02-06T21:19:00Z<a name="cutid1"></a>..neticēsiet, bet esmu gribējusi reiz mīlēties ar vīrieti tikai tāpēc, ka viņam bija tumši brūnas acis...gandrīz melnas, samtainas...nu tādas, kurās ieskatoties, vienīgā doma - gribu izģērbties bez liekas tielēšanās un koķetēšanas - tas ir vienīgais, ko tajā brīdī gribu...man nekad nebija piederējis vīrietis ar melnām , līdz skudriņām vēderā, aicinošām acīm - pat brūnām nē....ak, jā, pačukstēšu - lai arī noveļu visu vainu uz viņa pavedinošo skatienu, viņs bija par mani desmit gadus jaunāks.... arī tik jauns vīrietis man vēl nekad nebija piederējis....un sākās tas pavisam nevainīgi - ar parastu kafijas tasi...<br />...viens teikums vēstulē, ko viņs man uzrakstīja, iedzēla manī domu - gribu viņu...kā jau vienmēr - ja reiz gribu kādu vīrieti, tad uzreiz - bez gariem saldiem tekstiem, bezjēdzīgi iztērēta laika, apmainoties vēstulēm...tūlīt, tas nozīmē ātri....................................<wbr />........................................<wbr />.......<br />...vai viņu patiesi vēl gribu, nesapratu visu vakaru, kuru pavadījām kādas piesmēķētas kafeinīcas telpā, pie galdiņa ar notraipītu galdautu...tik garlaicīgu cilvēku laikam vēl nebiju satikusi...lai gan puisis neveikli stostoties, taisnojās, ka neesot īpaši runīgs un mulstot no manas klātbūtnes, pāris kopīgus tematus tomēr atradām - par zāles pļāvējiem un kaķiem...<br />...kad pēc pieklājīgi aizvadītām pāris stundām, jau meklēju iemeslu kā ātrāk atvadīties, viņš nedroši vaicāja, vai negribu apskatīt vietu, kur viņš dzīvo... man ir viens ļoti liels mīnuss - es nespēju cilvēkiem pateikt nē!...un īpaši brīžos, kad gaidot atbildi, manī raugās padevīga suņa acīm...es piekritu....un lai raitāk ritētu valoda, nopirkām vīna pudeli, un devāmies pie viņa...<br />........................................<wbr />........................................<wbr />...<br />"kafiju?"..."jā!"..."varbūt vēl vīnu?"..."jā, var vīnu"........."vēl vīnu?"..."jā, mazliet"..."ielej sev ar"..."jā, es jau dzeru"...............................<br />"paskaties kā kastaņi zaigo laternu gaismā" - es teicu noliekdamās pie loga uz palodzes.......<br />"jā, es redzu" - viņš teica..bet viņa elpu sajutu uz sava kakla, bet roku uz gurniem......neatrāvos....bet iedrošinoši, sniedzos karstajai delnai pretī....<br />"tu mani gribi?"...."jā, es tevi gribu"...-nočukstēju,lai tai pašā brīdī sajustu ar kādu spēku viņa roka parāva uz augšu svārkus, bet ceļi ieslīdēja starp ,manām kājām...aiz sāpēm iekaukdanās padevos, un plati ieplastām kājām stāvēju viņa priekšā, lai izjustu, kā viņa pirksti veikli un uzbudinoši slīdēja pār maniem gurniem,un jau miklās biksītēs apspīlēto dibenu, ar maigiem, bet stingriem pieskārieniem, meklējot ieeju manī...kāri tvēru katru pieskārienu....lūdzos, lai mani izģērbj...bet izrādas mans nerunīgais tā vakara biedrs bija kļuvis vēl nerunīgāks..viņš tikai smagi elsoja, kad es viņam ar saviem gurniem stiepos pretī...viņš satraukti kaut ko čukstēja man pretī, kad lūdzos, lai mani glāsta dziļāk...ar spēku viņs noplēsa no manis biksītes, kad vēlējos, lai viņš mani sāk drāzt....ar spēku viņš mani iesvieda gultā,vēl arvien neko neteikdams... un pats tai pašā brīdī iekārtojās man starp kājām,tās ar spēku atplesdams tik plati, lai varētu laizītu mani visur, lai spēlētos ar manām visjūtīgākajām un apslēptākajām vietām....lai liktu man trīcēt un elsot, kad viņa mēle maigi glāstīja to vienu vienīgo punktu, kuram pieskaroties es kaucu kā kuce...<br />...pāris pieskārieni vēl ar meeli, paaris dziļas kustības manī ar pirkstiem, un es kā vienmēr beidzu...beidzu locīdamās nemaņā, un no piepildījuma sajūtas...<br />..."bet tagad es tevi izdrāzīšu"..."dari, ko gribi, tu esi lielisks"...viņš ieslīdēja manī, bet es ar kājām apvijos viņa gurniem...mēs skūpstījāmies, bet viņa grūdieni kļuva arvien spēcīgāki...es viegli iekodos viņa apakšlūpā, bet viņa elpa kļuva neciešami karsta un strauja...es ar nagiem iecirtos viņa mugurā, bet sajutu gurnos ielīstam viņa siltumu...<br /><br />...tagad viņš ir uzticīgs tikai vienai...bet ne man...<br /><br /><br /><br />urn:lj:klab.lv:atom1:sieviete:180212005-02-05T22:13:002005-02-05T22:13:002005-02-05T20:15:24Z2005-02-05T20:15:24Z...gribējās šodien ko jauku ierakstīt...tādu mīļu, juteklisku, seksīgu...bet viss kaut kur pazuda...urn:lj:klab.lv:atom1:sieviete:178212005-02-04T17:58:002005-02-04T17:58:002005-02-04T16:05:44Z2005-02-04T16:05:44Z<a name="cutid1"></a>...tādā niķīgā un kaprīzā, vīrusu nomāktā noskaņojumā, man šodien nezinu kāda velna pēc, bet atmiņās uzpeld viens vīrietis, ar kuru pavadījām kopā pāris gadus...protams, ja par „kopā” var saukt regulāru seksu pāris reizes nedēļā, kopīgus viņa draugu apciemojumus, un manu regulāro rosīšanos viņa virtuvē, mēģinot tur radīt mājīgumu un tīrību...<br />....lai gan divu gadu pieredzei un itkākopābūšanai, vajadzētu būt pietiekami ilgam laikam, lai vēl šodien, vējainos , ar vīraka sveci piekūpinātos, skumju pilnos vakaros, es atmiņu pātagu šaustīta, vēlētos notraust pa asariņai, kas nez kāpēc negrib ritēt pār manu smuko vaigu, atceroties viņu...tak nē, ķiķinu pie sevis,un viņu atceros šadi...<br />... tādu dikti slaidu, lai neteiktu pārāk...tādu dikti pašpārliecinātu, lai nesauktu mazliet par stulbu...un ļoti kutelīgu, lai nenosauktu par smieklīgu....pag, a diez visiem vīriešiem ļoti kut?!...nu Tur lejā starp kājām, es šoreiz domāju...<br />...toreiz es samierinājos un noticēju faktam, ka vīrietim Tur...nu, tur lejā starp kājām, kur ir daikts un olas, laikam kut ļoti....kad vēlējos ar muti un mēli samīlēt viņa locekli, man vienmēr, pie sevis domās, vispirms bija jāatkārto prātā iekaltais ceļš, kuru viņš man bija iemācījis, lai nekļūdīgi varētu to atlikt uz viņa daikta...jo, ja kādā brīdī, aizrāvusies savā kaislē un laimē to laizot, nejauši kļūdījos, un nolaizīju ne tur, atskanēja spiedziens „nē, tur nevar – tur kut!!”...nē, nu nebija jau tas nekas sarežģīts, jo tas laizāmais ceļš bija fantastiski vienkāršs – ar mēli laizīt turp un atpakaļ pa daiktu, no augšas uz leju un atkal atpakaļ...tad es vēl drīkstēju daiktu visu paņemt mutē...to varēja darīt droši, jo divdesmitcentimetrīgu locekli taču nevar paņemt mutē ar visām olām,kuras mežōnīgi kut... tātad loģiski – kutēšana atkrīt....tikai bija jāatceras un jāuzliek bremzes tai brīdī, kad ar mēli un lūpām virzoties uz leju pa daiktu, tuvojos tām...bet drīz arī to nevajadzēja atcerēties, jo mans mīļotais, pēc pāris reizēm, kad es nevarēdama sevi kaisles dēļ valdīt, un aizmirsdama par marķējumu , mērķtiecīgi virzījos tām arvien tuvāk , lai tās iedabūtu savā mutē, viņš vienkārši aizstūma manu galvu atpakaļ, pretī tai vietai, kura nekutēja...<br />...reiz, apskaitusies par šādu , manu vēlmju un baudas apspiešanu, izdomāju nejauku plāniņu...jūs jau ziniet, ka man patīk visādas draiskulības, un tā arī viņu es piedāvājos sasiet...gan tikai rokas....ai, ja jūs zinātu kā viņš spiedza, kad es beidzot sāku viņu laizīt pa Īstam....protams, ne visur – viņa dupsītim es pat netuvojos, jo ja es būtu atļāvusies vēl darīt to, viņu uz vietas būtu ķēris infarkts...un ziniet - ir vīrieši, kurus tas nogalina!!...un to es tagad zinu noteikti!....es palaizīju tikai tā mazliet...pāris centimetrus nobīdoties no viņa noteiktā maršruta....man viņa spiedzieni vēl šodien pa brīžam ausīs skan...<br /><br />...nedaudz vēlāk uzzināju, ka ne visiem vīriešiem Tur kut...;p<br />urn:lj:klab.lv:atom1:sieviete:175482005-02-04T11:42:002005-02-04T11:42:002005-02-04T09:49:17Z2005-02-04T09:49:17Z"...tev patīk anālais sekss?"<br />"...ai, lūdzu nejautā tā!"<br />"...žēl...iedomājos, ka tev varētu patikt"<br />"...mmm...man tas patīk...man tikai nepatīk, ka man Tā jautā...man nepatīk, ka tik jaukām izjūtām ko tas sniedz, ir tik anatomisks nosaukums....."<br />"...jocīgā..."<br />"...nu jā - esmu tāda...man nepatīk mīlējoties lietot apzīmējumus no anatomijas grāmatas..."<br />"...nu labi...tev patīk, ka tev samīlē dupsīti?"<br />"...jāāā!...vai zini daudzas, kam tas nepatīk?..." - te es sāku smieties