|
|
|
January 15th, 2005
05:03 pm
...saule, vīns, smaržu piesātinātais pavasara gaiss...nu, jā - arī viņa esamība , darīja savu....aizvien vairāk izbaloja kāda cita ēna, kas vairāku gadu garumā bija cieši savijusies ar manējo....taču vēl joprojām es domāju par laiku, kad bijām kopā, kad audzinājām bērnus, kad ķildojāmies, kad izlīgām, kad mīlējāmies....es pat domās nepieļāvu iespēju tevi krāpt...
..."vai es varu jums piebiedroties?"...-brīdī, kad grupai tika dots brīvsolis, un mēs ar I. metām uz pirkstiem, kurā virzienā doties, kāda rāma, bet dzirksteļojoša balss uzgūlās uz mana pleca...man nevajadzēja pat palūkoties, jo zināju, ka tas esi tu.......alus, pļāpas, smiekli, jautājoši skatieni, pavedinoši jautājumi, nejauši pieskārieni....bet jautājums "cik tālu mēs abi iesim?", nepameta manu prātu ne mirkli....
...alus apreibināta, jautāju "tu māki dejot?"..."nē, nav sanācis, bet varam mēģināt"...tai brīdī tava balss šķita samulsusi, bet acīs nez kāpēc spēlējās jautri velniņi...izaicinoši smējos tev pretī "tas nekas, es iemācīšu - man tas labi sanāk.."...bet es esmu neveikls" - tu vēl kautrīgāk teici.....-"ak,lempis esi?"-pie sevis nodomāju, bet skaļi smējos viņam acīs...sajutu, ka esi manā varā, bet savā muļķes prātā nebiju izskaitļojusi, ka viss ir otrādi, un ar mani spēlējies tu....
...pārliecinoši, ar tevi pie rokas spraucos starp dejotājiem, lai nonāktu pašā centrā, lai visi varētu mūs redzēt...nē, lai varētu redzēt mani, bet lai noteikti pamanītu tavu lempīgumu...
...bet pēc pirmajiem deju soļiem es sapratu, ka ir spēlēts tikai manos vārtos...jutos kā muļķa skuķis, aptverot, ka man līdzās ir lieliskākais dejotājs kādu vien savā mūžā esmu satikusi...jā, jā, tikai vēlāk, kad smaidot man stāstīji par savu dzīvi, uzzināju, ka esi bijis profesionāls dejotājs...
....tavas rokas, tavi pleci, tavs spēcīgais augums...rokas piekļāva, glāstīja, atgrūda brīžos, kad man nebija spēka pateikt "pietiek"...pie taviem pleciem es turējos , it kā zeme zem manis taisītos pazust....tavi gurni aicināja, pa brīdim glāstot un piekļaujoties manējiem...katrā pagriezienā es griezos pret tevi ar muguru, lai ar visu augumu izbaudītu to spēku un piekļāvību...tu aicināji, es atgrūdu...es piekļāvos, tu spēlējies.....pārējie jau bija atkāpušies un vēroja mūsu, no muzikas un kaisles, pārkarsušo ķermeņu spēli......
...mēs pazudām tumsā...gulējām uz laipām pie Adrijas jūras un runājāmies...runājām par daudzko, par visko, par to un par šito, bet mūsu rokas jau bija uzsākušas citu deju....es ļāvu, lai tu atvelc rāvējslēdzēju maniem džinsiem....tu ļāvi, lai es palīdzu tev....tu lēni paslīdēji zem mana krekliņa....es ar lūpām piekļāvos tavām krūtīm....tu maigi saņēmi manus krūšu galus, mana roka lēni slīdēja tavos džinsos.....lietus smidzināja, bet tā jau bija lietus deja...
...muļķīgi smiedamies, un klusi čukstot, iezagāmies mājiņā....tu jau zināji, ka tā būs, tu to biji izplānojis....tāpēc arī biji paņēmis istabiņu sev vienam...
...un tai mirklī, kad tavas rokas slidināja nost no krūtīm, no gurniem no pleciem manu apģērbu, es aizmirsu savu svētules dabu, aizmirsu sev dotos solījumus un ļāvos...ļavos taviem pirkstiem, kas slidinājās manī,izbaudot aicinājumu... ļāvos tavai mēlei, kas izgaršoja katru manu šūnas virsmu, ļavos tavām spēcīgajām rokām, kuras mani gan atgrūda gan pievilka, gan turēja, nonesot līdz atvaram, lai pēc brīža uzsviestu atpakaļ uz varavīksnes...jā, manā apziņā bija tikai krāsas, kas mijās ar melodiskām skaņām, bet tos stiprums un spilgtums bija haotisks...sēžot uz tevis,ar puspiemiegtām acīm, es vēroju kā tavas rokas spēlējās ar manām krūtīm, kā tās glāsta manus gurnus..jutu kā tavi pirksti pēta manas lūpas....jutu tavu spēku sevī, bet par manu vājumu tu tikai smaidīji....
aiz sienas jau trešo reizi kāds izmisīgi ieklepojās...
|
|
|
