|
|
|
January 15th, 2005
10:47 am
...saulei lēnām stutējoties mākoņos, mūs jautrai bariņš sakāpj autobusā, lai pavasara un aktīvo hormonu motivēts, dotos pretī piedzīvojumiem...man tas viss vēl pavisam vienaldzīgs...skumji ar asarainām acīm ik pēc minūtes veros mobilajā, un gaidu apstiprinājumu tam, ka tā nav taisnība...ka tu paliec ar mani, tūlīt būsi man pakaļ un savāksi no šī raibā pulka, un mēs būsim Tomēr kopā...savādāk būt nedrīkst!...ak, šīs domas, fantāzijas sapņi!...mana paradīze tai brīdī sāktos pie robežkontroles punkta atzīmes, bet par elli es pasmaidītu Robertsas smaidu...
...tik draudzene ik pa brīdim paceldama vīna glāzi,atgādina, ka Beidzot Atkal jāsāk dzīvot...izslēdzu mobilo, un laiski sāku vērot biedrus, kuri pēc programmas skaitās, viens pie otra piestellēti nedēļas garumā....pelēcība...māte ar meitu...vairāki čalojoši pāri, kuru mērķis laikam medusmēneša kulmināciju sasniegt tieši šinī nedēļā....skolotājas, medmāsas,pensionāri kāds jauns vīrietis, kurš cenšas sākt visus satuvināt ar mūža vecām anekdotēm...
..."viņš taču ir zilais" - mana draudzene I. iečukst man ausī..."paskaties kā spogulī uz sevi lūr, paskaties kā matus pieglauž"..."hi,hi un tas zilais krekliņš"..."nu jā, iespējams"- neko tai brīdī nedomājot atbildu...."mhmm, vajadzētu pārbaudīt" - I. smejoties turpina..."a kā?" - jau pavisam nesapratnē pārjautāju..."dura, nu galīgi esi no aprites izgājusi!".... man pieleca, un tai pašā brīdī manī kautkas atdzīvojās no sievietes-mednieces...bet to es sapratu tikai pēc gada...
...viegls siltums ielija vēderā,kakls mazliet aizžņaudzās, un es ar neviltotu interesi sāku vērot vīrieti, kurš īsā laika sprīdī bija kļuvis par grupas centru, stāstot tiem nodrāztas anekdotes, un izklaidējot ar savu uzmanību...mhmm,zilas acis, kopti, pēc pēdējās modes griezti gaiši mati... skaists, slaids stāvs ar platiem pleciem, spēcīgas kājas....a kāpēc viņš tā pievērš uzmanību tai sīkajai durai, kura ar māti visu laiku pieraksta vēstures pieminekļus un ķeizeru mīļākās...??
...saules, pilsētas un ķeizeru mīlasstāstu nogurdināti, kolektīvi gaidām metro...bet tās nolāpītās muguras smadzenes ,pa peronu mani velk pie tevis...cik, labi, ka tas nav jādara pašai!.....pēc brīža, It kā cilvēku pūļa aizstumta jau atrodos tikai pusmetru no tevis...tu vienaldzīgi veries tālumā uz sliedēm, un tai brīdī uz pasaules vissvarīgākā lieta ir metro, kuram teju, teju jāpienāk...
...tikai kāpēc man ir sajūta , ka mazā telpa starp mums ir piepildīta ar zibeņiem...kāpēc tava elpa ir tik saraustīta un nevienmērīga....pie vella, taču runā kautko!!
"diez, mēs sagaidīsim šodien to vilcienu, vai nē?"...tu it kā garāmejot, pie sevis izmeti
|
|
|
