|
|
|
January 14th, 2005
06:28 pm
...bet izšķīra sievietes...
...vai atceries mūsu pirmo banālo tikšanos?
...tev bija 13, un tu, tikko no laivas izvēlies, ūdens piesmeltām botām raudzījies apmulsis manī...jā, es biju karaliene tai brīdī, tai vietā, tai laikā...un mans mērķis tobrīd bija nepievilt daudzu,uz manis liktās cerības...un tāds 3 gadus jaunāks knislis ar piesmeltiem apaviem, nebūt ne tuvu nebija manā interešu lokā...tas bija sākums...
..mēs vēlreiz tikāmies pēc 7 gadiem, kad atpūšoties no dzīves, no bērna, no nejaukajiem kaimiņiem, nesaprotošajiem radiem un paziņām, tvēru katru brīvības sekundi visprastākajā deju laukumā...tavu alkoholā mērcēto elpu jūtu vēl šodien uz pleca, tavus sasvīdušo pirkstu pieskārieni vēl šodien zemapziņā liek nodrebēt brīžos, kad man jāsniedz atbildes rokas spiediens kādam vīrietim....bet vai tad sievietes domā?....un tas jau bija cits turpinājums...
...līdz pat šodienai šaustu sevi ar jautājumiem, kuri laikam paliks neatbildēti mūžīgi ....kas man lika tev zvanīt kādā citā vakarā pēc nedēļas?...kas lika atbildēt "jā", kad solīji nopirkt ko dzeramu un atbraukt?....kas lika atvērt tev durvis, lai tu pa tām,zibinot baltos zobus šķelmīgā smaidā, un rokā neveikli vicinot blakus kioskā nopirkto hiocinti, sprauktos iekšā??...tā viss sākās...
...alkohols ir visu nāciju, tautību, orientāciju un dzimumu ienaidnieks..tas darīja savu, un vienā brīdī manā alkohola nomāktajā galviņā, kā rūsas atspulgs nozipsnīja doma "man viņš jāpatur visiem spēkiem, lai velns pa stenderi, ja es to nevaru"...es to spēju, un neesmu nožēlojusi līdz pat šai dienai, vērojot un priecājoties kā aug manas-viņa meitas...
...ja man kāds jautātu kā mēs nokļuvām līdz gultai, es varētu sacerēt svētos melus, un stāstīt par maigiem vārdiem, cēliem skūpstiem un pavedinošiem glāstiem....par svēto-kārtējo ieņemšanas ceļu, kas ievīts smaržojošu sveču aromātā, un apkaisīts ar tikko plūktu rožlapiņu sniegu....bet kā tas notika, es neatceros....tik sajutu sevī mežonīgu kaisli, un instinktus, kas meta mani atvarā, un pavēlēja viņu paturēt tikai un vienīgi sev...
...mūsu savijušies ķermeņi centās pierādīt katra pārākumu...tie ik pa brīdim atrāvās, lai pēc sekundes saskartos vēl karstāk, vēl tuvāk baltkvēlei...tavi pirksti, lēni slīdot pār manu vēderu, ādai lika pulsēt skaļi jo skaļi...tā vismaz tai brīdī man likās...manas plaukstas, tuvojoties taviem krustiem, uz tavas sviedriem klātās muguras atstāja neveiklu ceļu...tava elpa pēkšņi atradās uz mana kakla, bet pirksti meklēja starp manām kājām vietu, kur paslēpties....tava jostasvieta negaidot atradās man pie sejas....stingri saņēmusi tavus gurnus, es lēni uzpūtu tavam vēderam savu silto elpu...es pieplaku pie tevis, pie tava locekļa, un pie sevis neķītri nosmaidot, to viegli nolaiziiju...
tev nevajadzēja man to atļaut, tev nevajadzēja, baudas nojausmā trīcot,tai brīdī sastingt....tev vajadzēja atgrūst manu galvu, piecelties un aiziet... Vajadzēja sajust, ka mūsu abu dzīves no ši brīža tiks salauztas...
rīts draiski iesmaida logā - "es no tevis nekur prom neišu"...
|
|
|
