|
|
|
January 14th, 2005
10:49 am
...vējš plīvoja aizskaros, ik pa brīdim noglāstot manas pēdas...tikai pēc pusnakts bija iespējams atgūties no nebeidzamā jūnija karstuma, kas pēdējās dienās mani padarīja nīgru, svelmes piepampušu un nervozu...vienreiz tam bija jānotiek...
...sviedru lāsītes uz maniem pleciem un muguras, kā paslēpes spēlējot, te pazuda, te parādījās no jauna...suņu rejas, iekšējais nemiers un balsis aiz loga mani turēja vēl pusnomodā,bet savāda reiboņa pārņemta,sāku iemigt...
...troksnis uz balkona lika man atgriezties ...jutu kā tu lēni ieslīdi pa balkona durvīm....izliekoties, ka esmu aizmigusi, caur puspievērtiem plakstiņiem tevi vēroju...klusām riju gaisu, lai apspiestu savu satraukuma pilno elpu...bet tā vietā jutu, ka mana mugura lēni pārvēršas sviedru jūrā...manīju kā tu lēni, galvu saņēmis apsēdies uz gultas,un ik pa brīdim uzmet man savu zilo acu samataino skatienu...redzēju, bet tai brīdī vēl nesapratu tava ķermeņa nervozās kustības - nesapratu, kāpēc tu nevari veikli atšņorēt savus apavus, kāpēc biksēm rāvējslēdzējs ķeras, kāpēc kreklu, kurš jāpogā tu velc pār galvu...redzu to visu, bet īstenībā esmu aizņemta ar sevi, savām bailēm, saviem kompleksiem, saviem sviedriem, savu resnumu, savu.....bet nē, nē... - jā, vienreiz tam jānotiek...
...jutu tevi smagi noguļamies man līdzās ..."tu guli?"..."nē, es..nē..jā, es guļu"...neveiklas rokas pieskāriens manai mugurai, pleciem - kokains, smags tas slīd pār manu ķermeni.."ak, dies! tagad viņš jūt , cik esmu slapja no sviedriem...tagad viņš redz,cik es resna esmu...tagad viņš uzzinās, ka tā ir mana pirmā reize...kāpēc...kāpēc tagad...kāpēc ar viņu...kāpēc viņš cenšas mani pagriezt uz muguras...."...nēēēē, es to nevaru.........labi...bet tam vienreiz Ir jānotiek...
...ar samiegtām acīm guļu uz muguras,un cenšos atmiņā atsaukt visas lasītās un redzētās ainas par to, cik grūts vai viegls ceļš uz sievietību ir bijis citām...tas nelīdz, jo vienīgais, ko spēju saskatīt ir manas bailes, mans satraukums, mans neglītums, ko tagad redzi tu....bet tavu lūpu neveiklais pieskāriens manām krūtīm, nez kāpēc sāk mani nomierināt...tavu pirkstu nepārliecinošais zigzags, saplūstot ar mana ķermeņa līnijām, ļauj uzmanīgi atvērt acis, un paskatīties uz tevi...tu raugies man pretī,un....vai arī tavās acīs ir bailes no kautkā nezināma??
..."dari to!"...man vairs nav spēka izturēt šo neziņu... arī viņa neizlēmība sāk kaitināt...kāpēc tu esi tik neveikls?" - domaaju pie sevis...
...atkal samiedzu acis, un krampjaini iekjeros tavos plecos....tas laikam ir tas locekli,kas tagad liels un ciets cenšas iespraukties manī tur lejā.... un sakodusi zobus es paveru savas kājas, lai pēc mirkļa saprastu, ka noslēpumainā sievietes pasaule nebūt neatrodas aiz asiņainiem palagiem, iejūtīga pirmā vīrieša glāstiem, un vēlmes to atkārtot pēc iespējas drīzāk...
tikai pēc vairākiem gadiem es uzzināju, ka arī es tev biju pirmā sieviete...
|
|
|
