|
|
|
January 13th, 2005
10:08 pm
...jau gadiem, pēc baudas un kaisles piesātinātiem brīžiem, esmu analizējusi sevi, soli pa soli atceroties pēdējos notikumus...es vēlos sevi iepazīt līdz visdziļākajai šūnai, līdz visapslēptākajai domai...
...ir kāds zemaapziņas nomarķēts ceļš uz manas muguras, gurniem , dibena, kuru aizskarot mans asins dzīslās sāk vārīties, bet veselais saprāts meklē ceļu uz nebūtību....tas sākas ar vāju lūpu pieskārienu manos matos, turpinās kakla izliekumā, tālāk pa muguras bedrīti, līdz ieslīd stap diviem uzkalniem.... un nav svarīgi, kā tiek veidots šis ceļš - vai tas tiek vīts kādu lūpu pieskārienu zigzagā, vai tikai ar mēli atlikti vāji punktinji, lai beigās ar maigiem zobu pieskārieniem maniem apaļumiem, liktu man bezspēkā pavērt kājas, un mēmi lūgties "lūdzu, turpini"...
...vai esat redzējuši kā zirgi mīlējas?
...laikam šis skats manī ir atstājis nedzēšamu iespaidu...skaists, seksīgs,neķītrs..
...es nevaru atrast citu vārdu tam, lai aprakstītu redzēto...nav lieliskākas ainas, kad ērzelis tuvojas no muguras ķēvei, lai to aplektu...kāds vienreizējs kakla izliekums, aizsmakusi balss, un fantastiski gracioza gaita - tāda smagnēja, apņēmības pilna...un ķēves padevība, kad viņai smagi elpojot cilājas nāsis,pakaļkājas plati ieplestas,aste atmesta sānis, bet augums sasprindzis gaidaas...jūtot tēviņa tuvumu, viņa ar visu spēku virza savas kājas un krustus viņam pretī... ērzelis ceļoties pakaļkājās, ar zobiem maigi ieķeras viņas skaustā, bet viņa loceklis, pēc vairākiem mēģinājumiem ieslīd viņā...veirāki lieliski grūdieni...ķēves elsas, un trīcošās kājas...un vēl tikai pāris ērzaļa konvulsīvās kustības liecina, ka viņš ir tuvu beigām...lēni noslīdot no ķēves muguras, viņa lūpas, maigi kautko bubina, bet zobi liegi iekožas viņas slapjajā sānā, tad zem krustiem...
lēni noslīdējis no ķēves gurniem, ērzelis laiski sāka vērot zirgu ganāmpulku tālumā...
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |
