|
|
|
April 16th, 2005
09:59 pm
...pēc pusstundas ilgas, pieklājīgi cimperlīgas laušanās, es viņam teicu "jā,jaukum, es būšu...bet tikai, lai nedaudz iedzertu, mazinātu stresu, un papļāpātu ar tevi...man gribas šovakar tikai ar kādu nedaudz parunāt...un nekāda seksa"...
...manī bija sakrājies daudz mēslu, ar kuriem pēdējā laikā, dzīve - neskopojās.... un tai brīdī tuvumā nebija neviena pleca uz kura varētu pašņukstēt,žēlīgi sūdzoties par liktens tēva pienestajiem netaisnīgajiem pārbaudījumus man - visjaukākajai,visgudrākajai un viskaistākajai blondīnei šaipus Lielupes...
...jā, es viņu gribēju arī redzēt, jo uz bildes viņš bija nepārspējami līdzīgs kādam puisim no bērnības - brūnas acis, īsi mati, pievilcīgs augums, un protams valodiņa...valodiņa, kurai nespēju stāties pretī...
...tā mēs sēdējām...viņš dzēra, es tikai sūcu...sūcu brendiju maziem malkiem, jo zināju, ka braukšu mājās...stunda, varbūt divas, bet manis tur ilgi vairs nebūs...tai vietā, lai izmantotu iespēju, un raudātu kādam uz pleca par dzīvi, kas sūkā, un maitām līdzpilsoņiem, kuri mani nemīl, mans nesen iepazītais vīriešu kārtas pārstāvis, ik pa brīdim raudāja uz mana pleca...žēlojās par dzīvi, sievietēm un visu...laikam, lai vakars tomēr neatgādinātu sēru mītiņu, jebšu jau likvidētais alkohola daudzums bija darījis savu...bet viņš ik pa brītiņam gvelza kaut ko pavisam nesakarīgu... par reliģiju, par ticību Dievam, par Svēto Trīsvienību un sievietes paklausību vīrietim...spriganā valodiņa, kuru līdz šim zināju, tai vakarā bija pārvērtusies, un līdzinājās vairāk neeļļotu durvju čīkstoņai...es taču negribēju viņu tādu!!...es gribēju redzēt savu iedomu tēlu - puisi ar brūnajām acīm no bērnības - asprātīgu un spriganu...
...tā runājot, viņš ik pa brīdim, pieliecās pie mana vaiga, it kā noskūpstot to...ļāvos...jau pēc brīža, pamanījis manu vienaldzību, viņš mēģināja savas lūpas piekļaut mānējām...ļāvos, bet jau cēlos , lai dotos uz durvīm...viņš ļāva, bet tai pašā laikā ar vienu roku centās turēt manējo - "neej, paliec..es tevi gribu"...
...nosmīnēju, sniedzu viņam vienu no visburvīgākajiem atvadu skūpstiem, kādi vien atrodas manā arsenālā...arī āra durvis jau bija tepat, man aiz muguras...viņš, nu jau gan bezcerīgi, piekļāva vēl reizi mani sev klāt..."nu lai jau tev vēl tiek" - nodomāju, un nedaudz pasniedzos pretī ...izjūtot viņa maigos pieskārienus savam kaklam un pleciem, tomēr arī savām rokām ļāvu slinki paklīst pār viņa augumu - pleciem, vidukli, vēderu...brīdī, kad manas plaukstas bija noslīdējušas sprīdi zem viņa jostasvietas, es sapratu - tā būtu vislielākā un pēdējā muļķība tajā brīdī doties kaut kur prom ellē, tumsā,naktī!!...un es vēlreiz, lai pārliecinātos vai nesapņoju, ar plaukstu pārbaudīju to, ko biju sajutusi - es nekljuudiijos...tas bija kaut kas neticami liels un ciets, un es gribēju to noteikti just sevī...
...savu vakara īdēšanu, kuru man vajadzēja paciest pāris stundu garumā, mans vīrietis ar brūnajām acīm mācēja kompensēt lieliski...lai varētu izbaudīt šādu locekli sevī,turpmāk esmu gatava klausīties ne tikai par sievietes paklausību vīrietim Svētās Trīsvienības vārdā...es spētu pat divu stundu garumā paciest sarunu par molekulu izmēriem un gaisa masu sajaukšanos...mmmmmmmmm....
|
|
|
