|
|
|
April 12th, 2005
09:16 am - ;)))
...tas bija sen, vai ne tik sen...kādā piektdienas vai sestdienas vakarā...lai gan kuram vairs tagad interesē to rēķināt un atcerēties...
es tev kādā tādā vakarā vienkārši pazvanīju un teicu - "man ir tulamora pudele,liela kārba ar karameļu saldējumu un pretīgs garastāvoklis, bet nav kas palīdz to visu likvidēt...piedalīsies?..."
...pretīgais garastāvoklis atkāpās jau tajā pašā mirklī, kad ieraudzīju tevi stāvam tavas mājas durvīs...es neko neteicu...piegāju tev klāt, un mūsu augumi savijās, kā nebeidzamu ilgu un nerimdināmas bada sajūtas vajāti...čuksti, skūpsti, smiekli, atkal skūpsti...un atkal un atkal,ieskatoties tev acīs, atcerējos kādu dziesmu par acīm viskija krāsā...tavas acis toreiz sauca, glāstīja, izģērba....mums aiz muguras, ne brīdi nespēdamas atgūties no tramvaja smaguma ,smagi sanēja sliedes... kāds dikti sakautrējies un neveikls kaimiņš,bikli mēģināja pastumt mūs malā no durvju ailes,vēlēdamies tikt laukā uz ielas...bet katedrāles zvani centās atgādināt par vēlo vakara stundu...
...saldējums, kusdams uz mūsu lūpām, pazuda mutē - lipīgs, salds, bet ar rūgtenu karameļu piegaršu... viskijs no trauka pamazām izgaisa, bet izdzertie malki bija savu padarījuši...tu kaut ko runāji - stāstīji, sūdzējies par laikus nepabeigtiem darbiem, par kaut kādiem draugiem, paziņām - tik Dies' vinju zin vēl par ko...bet es klausījos un pamazām pakļāvos viskija varai...muļķīgi smaidot, piekrītot katram tavam izteiktajam vārdam, māju ar galvu, lai gan biju jau līdz neprātam noreibusi, un ne vella nesapratu no stāstītā...tabaka smaržoja,es noreibu arvien vairāk...gana...
...es tevi apklusināju...ar savām lūpām pieplokot pie tavām,lai pārrautu tavu ieilgušo stāstu par darbiem un draugiem, un vēl par šo un to, ko es galīgi nesapratu...pietiek, tagad laiks manai maucīgajai dabai...es gribēju tevi skūpsīt, glāstīt, laizīt, mīlēt...un īstenībā tikai tāpēc es biju tur, pie tevis - tai laikā un vietā...lai pēdējo reizi tevi satiktu, samīlētu, un tad pazustu no tavas dzīves...
...laikam mūsu abu ugunīgais temperments izpaudās tieši šādi...mēs vienmēr skūpstījāmies kā sacensdamies - kurš kuru pārspēs, kurš spēs glāstīt ar lūpām ilgāk un vairāk....mūsu augumi savijušies, negribēja dot viens otram atelpu...mūsu plaukstas un pirksti ar vien uzstājīgāk meklēja vēl neizpētītus laukumus uz abu karstajiem ķermeņiem...tavas lūpas un plaukstas vienmēr vispirms meklēja ceļu uz manām krūtīm,tad zīmēja līnijas pār maniem gurniem un kājām... bet es izslīdot no taviem apskāvieniem, ar lūpām un mēli meklēju savu ierasto ceļu pa tavu augumu uz leju - skūpstot,ar lūpām glāstot, ar mēli spēlējoties, un izbaudot to fantastisko sajūtu un kaisli, kas mums bija tik vienāda, un vienoja tai brīdī...mēs pārtikām viens no otra...
...aukstā ziemas saule no rīta smīnēja logā, bet katedrāles zvani uzstājīgi skandināja - ir laiks doties mājās...
|
|
|
