|
|
|
February 4th, 2005
05:58 pm
...tādā niķīgā un kaprīzā, vīrusu nomāktā noskaņojumā, man šodien nezinu kāda velna pēc, bet atmiņās uzpeld viens vīrietis, ar kuru pavadījām kopā pāris gadus...protams, ja par „kopā” var saukt regulāru seksu pāris reizes nedēļā, kopīgus viņa draugu apciemojumus, un manu regulāro rosīšanos viņa virtuvē, mēģinot tur radīt mājīgumu un tīrību...
....lai gan divu gadu pieredzei un itkākopābūšanai, vajadzētu būt pietiekami ilgam laikam, lai vēl šodien, vējainos , ar vīraka sveci piekūpinātos, skumju pilnos vakaros, es atmiņu pātagu šaustīta, vēlētos notraust pa asariņai, kas nez kāpēc negrib ritēt pār manu smuko vaigu, atceroties viņu...tak nē, ķiķinu pie sevis,un viņu atceros šadi...
... tādu dikti slaidu, lai neteiktu pārāk...tādu dikti pašpārliecinātu, lai nesauktu mazliet par stulbu...un ļoti kutelīgu, lai nenosauktu par smieklīgu....pag, a diez visiem vīriešiem ļoti kut?!...nu Tur lejā starp kājām, es šoreiz domāju...
...toreiz es samierinājos un noticēju faktam, ka vīrietim Tur...nu, tur lejā starp kājām, kur ir daikts un olas, laikam kut ļoti....kad vēlējos ar muti un mēli samīlēt viņa locekli, man vienmēr, pie sevis domās, vispirms bija jāatkārto prātā iekaltais ceļš, kuru viņš man bija iemācījis, lai nekļūdīgi varētu to atlikt uz viņa daikta...jo, ja kādā brīdī, aizrāvusies savā kaislē un laimē to laizot, nejauši kļūdījos, un nolaizīju ne tur, atskanēja spiedziens „nē, tur nevar – tur kut!!”...nē, nu nebija jau tas nekas sarežģīts, jo tas laizāmais ceļš bija fantastiski vienkāršs – ar mēli laizīt turp un atpakaļ pa daiktu, no augšas uz leju un atkal atpakaļ...tad es vēl drīkstēju daiktu visu paņemt mutē...to varēja darīt droši, jo divdesmitcentimetrīgu locekli taču nevar paņemt mutē ar visām olām,kuras mežōnīgi kut... tātad loģiski – kutēšana atkrīt....tikai bija jāatceras un jāuzliek bremzes tai brīdī, kad ar mēli un lūpām virzoties uz leju pa daiktu, tuvojos tām...bet drīz arī to nevajadzēja atcerēties, jo mans mīļotais, pēc pāris reizēm, kad es nevarēdama sevi kaisles dēļ valdīt, un aizmirsdama par marķējumu , mērķtiecīgi virzījos tām arvien tuvāk , lai tās iedabūtu savā mutē, viņš vienkārši aizstūma manu galvu atpakaļ, pretī tai vietai, kura nekutēja...
...reiz, apskaitusies par šādu , manu vēlmju un baudas apspiešanu, izdomāju nejauku plāniņu...jūs jau ziniet, ka man patīk visādas draiskulības, un tā arī viņu es piedāvājos sasiet...gan tikai rokas....ai, ja jūs zinātu kā viņš spiedza, kad es beidzot sāku viņu laizīt pa Īstam....protams, ne visur – viņa dupsītim es pat netuvojos, jo ja es būtu atļāvusies vēl darīt to, viņu uz vietas būtu ķēris infarkts...un ziniet - ir vīrieši, kurus tas nogalina!!...un to es tagad zinu noteikti!....es palaizīju tikai tā mazliet...pāris centimetrus nobīdoties no viņa noteiktā maršruta....man viņa spiedzieni vēl šodien pa brīžam ausīs skan...
...nedaudz vēlāk uzzināju, ka ne visiem vīriešiem Tur kut...;p
|
|
|
