|
|
|
February 3rd, 2005
10:43 pm
...mazliet aizdomājoties par sievietes sūtību....kam es pati esmu domāta?....lai mīlētu kādu vīrieti?...lai savus labākos gadus ziedotu pilnībā bērniem?....jeb lai uzspļautu tam visam un pievērstos savai karjerai, kura vēl varētu augt un augt?....jeb vienkārši iesēsties lidmašīnā, pateikt visiem savējiem – čau, manis te vairs nav, un pazust no redzesloka...
...lai mīlētu kādu vīrieti.....ai, cik divdomīgi tas skan....mīlēt var suni – par uzticību...mīlēt var māti – tā dzīvību devusi.....mīlēt var dzimteni – vai par maz patriotisma mūsos reiz ieaudzināts...bērnu arī – mana miesa, mana asins...a par ko mīlēt vīrieti?....par viņu var priecāties, ar viņu var mīlēties, ar viņu var runāties un izlikties par muļķi esam...viņš vienmēr pieņems šos spēles noteikumus, ja tie būs abpusēji izdevīgi...ja vīrieti sāk mīlēt pa īstam - nesavtīgi, sevi atdodot un sadegot, viņš vienkārši sāk izmantot...kālab man tas?...lai sāktu izvairīties no kāda, man pietiek ar pāris īsziņā „es skumstu pēc tevis”...lai kādu pamestu - ”vai tu mani vēl gribi?”...
....bet tai pašā laikā, vīrietim, kurš sevi neatklās līdz galam, kurš mācēs noturēt mani ar savu šarmu, vīrišķību un liks man ilgoties, es atdošu visu savu kaisli un mīlestību....mazliet savādāku mīlestību – bez apsēstības, naida, bez viltus – vienkāršu, parastu, maigu...kāda plūst tikai no manis...
...un nekad neesmu varējusi saprast sievietes, kuras spējušas sevi ziedot vienīgi bērniem...laikam tas neskaitās labais tonis, bet smīnu, kad sastopu māmiņas barā satupušas piesaulē uz kāda soliņa, sitot nopietnākas par nopietnu, sarunas par mazuļu aizcietējumiem, par kaimiņienes meitas nedienām ar sekmēm, vai par to kā sekmēs uz leju nobraucis kāds jānis dēļ blakus mājas annas...mani tas garlaiko un neinteresē...arī saviem bērniem nestāvu klāt, nespiežu , nelieku....tikai norādu virzienu...negribi, nedari – tev sava dzīve jādzīvo, a es ar savu būšu galā tikusi kā nu mācēju...
...karjera?...varbūt...īstais laiks, lai atkal sāktu...laiks, lai atkal ieietu apritē, lai savu tagadējo mīlestības darbu pamestu, vai samazinātu uz pusi, un izrautos....izrauties, lai sāktu soli pa solim rāpties uz augšu...lai pamestu novārtā māju, bērnus, savu privāto dzīvi, un kāptu, kāptu, kāptu...lai pa vidu tam visam, apjautātos nejauši satiktiem radiniekiem – „kā iet? ak labi? tad ir labi!”....kaut kur vēl pa vidu tam visam nodrāztos ar kādu vīrieti....ai, taču progresīvi domājošas un uz karjeru tendētas sievietes mobilajā, parasti ir jābūt kādiem trīs drāzēju telefoniem...nodrāzties tā garāmejot, pavisam ātri un vienkārši....visu, kas neattiecas uz karjeru darīt tā lietišķi, garāmejot un viegli...un tiešām - kāpēc tik lielisks CV kā man, pašlaik appelē folderī ar nosaukumu „varbūt noderēs”...
...un vēl ir viens pavisam vienkāršs ceļš... aizmukt no visas šīs „kam man tas?”, „kāpēc man tas?”, „par ko man tas?”....kad es par to domāju, es baidos no sevis, baidos no savām domām, jo to savā straujumā un alkās pēc jaunā un nezināmā, es varu piepildīt...pamest visu...ņemt un aizbraukt tālu, un katru dienu lasīt par jums internetā...nesatikt nevienu no jums, bet ilgoties pēc šī jūsu tuvuma....ar prātu ieslīgt mierīgā dzīvē, bet dvēselē sadegt un mocīties....
|
|
|
