|
|
|
January 31st, 2005
11:49 am
...kādas šī rīta vēstules iespaidā.../sīkā, šito es priekš tevis rakstīju...;)
...cik vājas vai atkarīgas mēs sievietes esam no kaut kāda veida Attiecībām....pārcilājot prātā un mēģinot izvēlēties, kurš apzīmējums būtu piemērotāks, es labprātāk izvēlētos – vājas...atkarība man liekas ir tāda lieta, no kuras jāārstējas krietni un pamatīgi...lai gan tajā pašā brīdī apzinos, ka ir brīži, kuros pat smadzeņu pārstādīšanas operācija nelīdzētu, un tāpat atbilde uz jautājumu „kāpēc man to vajag?” -atrasta netiks...nu jā, aizmirsu piebilst – runa ir par jebkāda veida attiecībām ar vīrieti...vienalga vai viņš ir pie sievietes ar likumu piesiets, kāds regulārs piegulētājs, vai vienkārši kāds cilvēks, kura nozīmi un vajadzību savā dzīvē tu nespēj izprast, un te nu sākas nekontrolējami īssavienojumi jau tā no ikdienas, darba un stresa, pārpūlētajās smadzenēs...
..lai gan šis nosaukums „attiecības” manī uzdzen šermuļus, es nespēju tam atrast nevienu aizstājēju...varbūt arī tā ir labāk, jo zem šī nosaukuma „attiecības”, es varu paslēpt vēl kaudzi sīku mīļu un ironisku apzīmējumu tām izjūtām, kuras kontrolēju domājot un esot ar kādu, bet biežāk laikam gan nē...
...kā jau sievietei manā vecumā, man ikdienā ir iespēja ļoti daudz vērot manas vienaudzes, kuras reiz it kā veiksmīgi satikušas vīriešiem, kuri pēc tam pārtapuši par viņu vīriem, bet tagad draudzīgā pāri, abi pārvērtušies par jūga lopiņiem, kuri viens otram palīdz vilkt divjūgu...divjūgu, kura piekabē ir bars bērnu, vairāk vai mazāk nokārtoti sadzīves apstākļi, un sociālās problēmas...un labi, ja vēl draudzīgi...starp citu, tas „draudzīgi” parasti tiek afišēts tikai sabiedrībā, bet mājās aiz dubultdurvīm un pakešu logiem atklājas pavisam cita aina....izrādās, bez bērniem un īpašumiem, nav vairs nekā kopēja...kopēja ir tikai rutīna, strīdi, atsalums, un nevēlēšanās iet katram savu ceļu...visu laiku gaisā virmo doma – tas ir vienreiz jāizbeidz!....jā, vīrietim bieži ir šī vēlme, un viņš ir gatavs to realizēt... bet sieviete turās pie savas atkarības no laulības... turās pie katra salmiņa un iespējas, un balstoties uz saukļiem „bet kā būs ar bērniem!”, „es tev esmu ziedojusi savus labākos gadus!”, un galu galā „nedomāju, ka arī tu esi tāds pats cūka kā pārējie!”...jā, jā, zinu – sievietei grūti vienai audzināt bērnus , grūti tos apgādāt, bet man liekas, ka vīrietis neaiziet no bērniem...jā, jā dzirdu jau pārmetumus un piemērus, ka tomēr tas tā ir, bet ne par to šoreiz, bet par to kā izbeigt šo atkarību...izbeigt atkarību, kas par ieilgušu laulību saucas....
...ar regulārajiem piegulētājiem ir viegli....lai gan varbūt arī mazliet maldos, bet, ja tiek ievērota noruna „tikai sekss un nekas vairāk”, var kādu laiciņu dzīvot tīri mierīgi, un bez problēmām....bet ir jāsāk sevi kontrolēt tai brīdī, kad sāc gaidīt konkrēta cilvēka īsziņas vai zvanus...jāpavēl prātam darboties , kad domās pie viņa atgriezies vairāk kā trīs reizes dienā....un pavisam stingri sevi jāmēģina turēt rokās, kad citi zvani un vēstules vairs neeksistē, bet gaidi tikai to vienīgo....ja ar prātu izkontrolēsi, viss būs ok...pēc kāda laika šo cilvēku varēsi atcerēties tikai kā lielisku gultas biedru, kas tevi izklaidēja stundās, kad aiz loga smīnēja pilnmēness, bet skumjas bija tavs sabiedrotais...
....bet, ja ļausi šim cilvēkam pārkāpt to vienu , ar prāta novilktu svītru, sāksies tīrais neprāts... ....neprāts, ar kuru cīnīties var, bet parasti pārņem sajūta – tas ir bezjēdzīgi...lai gan labā nozīmē tādēļ, ka saproti - tas nav nekas slikts....nav slikti domāt par otru, nav slikti par viņu interesēties, bet te nu sākas patiesi atkarība....domā par darbu – kāda cita doma jau spraucas galvā „kā viņam”....gatavo vakariņas - domā „kur diez tagad ir viņš”....brauc ar trolejbusu - domā „vai ar viņu viss kārtībā”......saproti, ka tā nevar ilgāk turpināties, tas ir stulbi, ka esi vāja, ka tam nav jēgas, un ka nespēj kaut kādam savam otram, nē trešajam „es” – pateikt „pietiek”...!!....jā , tieši trešajam, jo otrajam „ es” vēl ir saprāta atbalss....ik pa brīdim , veselajam saprātam, un intuīcijai ņemot virsroku, mēs mākam lieliski noturēt savas pozīcijas – dienu, trīs, nedēļu, pat mēnesi...!!! ....lai vēl vairāk nodrošinātu alibi, pa vidu tam neprātam mēs ejam uz tusiņiem, ar kādu pārguļam, koķetējam uz nebēdu ar citiem... un brīdī, kad jau „oooo, es to varu!”, kāds neredzamais, kura lozungs ir „sieviete, tavs vārds ir vājums”, negaidot pielavās, smīnīgi nočukst „neko tu nevari”, un iesperot pa mūsu apziņu, nogrūž mūs pāšā sākumā...un roka jau pati atkal sniedzas uzrakstīt kādu bezjēdzīgu sms, it kā atgādinot „es esmu te”....kāds muļķīgs zvans uz kādu numuru, kuru veiksmīgi esam kādu laiku it kā aizmirsušas...un atkal esam turpat, kur bijām, lai atkal sāktos šis muļķīgais, līdz dvēselei sāpīgais, bet tomēr skaistais riņka dancis no gala....
|
|
|
