|
|
|
January 27th, 2005
10:38 am
...man ir sanākušas daudz dīvainas situācijas , kuras parasti pieklājīgi un mulsi smaidot, vienmēr esmu attaisnojusi pie sevis ar domu „nevaru takš visus paturēt savā blondajā galviņā - jūs ir tik daudz, bet es esmu tikai viena”....reizēm, kad it kā nepazīstams vīrietis mani sveicina piemiedzot aci, vai smaidot un ar rentgena cienīgu caururbjošu skatienu izģērbj mani kādā veikalā vai turpat uz ielas, man galvā ir doma - „Tā – atkal jau laikam viens no...diez , kad un kur, un cik sen mēs būtu tikušies?”...
...uz randiņiem ar jauniem, tikko manā medību zonā nonākušiem kadriem, es parasti dodos sportiska azarta pārņemta...tas ir tad, kad man ļoti gribas ēst, uzsist bezjēdzīgu klačiņu, vai ieilgušu brīvdienu vakaros, vienkārši nav ko mājās darīt ...jā, starp citu tas nenotiek uzreiz...pēdējais vīrietis, ar kuru nesen tikos, uz randiņu mani aicināja divus gadus...visu cieņu viņam – bija tā vērts – dabūju skaistu ziedu pušķi un baudīju lielisku vīnu.....
...bet uzreiz es parasti tikai pasūtu – un arī tas parasti notiek, lai lieku reizi pabarotu savu sportisko garu, un vēl vairāk nospodrinātu savu nekad netrūkstošo pašapziņu...maita, vai ne?...pati zinu - ir jau dzirdēts.....!
...ak, jā – ar randiņu te nav domāta pārgulēšana....visus vīriešus, ar kuriem es esmu pārgulējusi, es atceros....atpazīstu viņus uz ielas, vai kur citur satiekot ....un atpazīstu pēc sava koda , par kuru jau iepriekš stāstīju ....
....saprotams, ka uz pārgulēšanu parasti vīrietis vienmēr ir mudīgs un nav bīdāms, bet tas nav mans mērķis...mans mērķis tai brīdī ir izklaidēties, paēst pusdienas vai iedzert kafiju un apēst kūkas gabalu , vai gadījumā, ja vīrietis ir pārāk lecīgs un garlaicīgs, un lai ātrāk pārtrauktu ieilgušo randiņu, ar naivu skatienu sejā un paātrinātiem elpas vilcieniem, pārliekties pāri kafejnīcas galdiņam uz viņa pusi, un samtaini smagā balsī, apvaicāties „ cik liels tev ir loceklis?”...ai, kā man patīk tajā brīdī vērot viņu sejas izteiksmi...!
...un cik smieklīgi ir viņu sazvērinieciskie smaidi un acu miedzieni, kad viņus nejaušības vajātus, kādreiz sanāk satikt sievai vai kādai sievietei pie rokas, klejojot pa izstādēm vai supermārketiem...kā sunīši pavadā – actiņas pasaka visu, bet saitīte īsa....cik labi ir, ja viņi nav vieni...īstā elle sākas, ja tādu vīrieti satieku pēc ilgāka laika un bez sievietes blakus...tad es uzmaucu kapuci pār acīm un cenšos ar spiega cienīgu neredzamību, izgaist....bet, sanāk arī brīži, kad jāskatās smagajai dzīves realitātei, tas ir pieviltajam vīrietim acīs....un te nu atkal jāliek lietā visa mana fantāzija un gudrība, spēja pārliecināt un argumentēt, lai ticami atbildētu uz jautājumiem - „kur tu toreiz pazudi?”, „kāpēc neatbildi uz maniem zvaniem?”, un „vai mēs vēl tiksimies?”.....
...un jāatrod tā pareizā un vienīgā atbilde, kas viņus netraumētu....jo iespējams man vēl kādreiz sagribēsies vakariņas.... un ja nu neviena jauna kadra tai brīdī manā redzes leņķī nebūs...?!
|
|
|
