|
|
|
January 25th, 2005
11:25 pm
...saule svilināja, kleita lipa pie auguma, bet mans ķermenis , mana būtība sākot no gredzena uz kājas pirksta, un beidzoties ar matu nepaklausīgo griezumu, gribēja vīrieti...katra šūna čukstēja – „izdrāz mani...izdrāz mani”
...tā ar mani nenotiek bieži, bet brīžos, kad gribu kādam atdoties rupji un bez maiguma, jūku prātā...krūtis liekas neciešami piebriedušas, augums vibrē, bet gurni pildās ar smagumu...tādos brīžos gribas atgulties kailām krūtīm, plati izplestām kājām, un turēt sevi....turēt sevi, pieskaroties sev ar abām rokām – glāstot, skrāpējot un skūpstot katru augošās kaisles pielijušo, sava ķermeņa laukumu... pieskarties tā, lai paliktu vieglāk...lai pazustu smagums, lai spētu atkal domāt un elpot...un neatdot vairs nevienam sava ķermeņa svelmi...
...tu to sajuti, kad ienāci istabā...tu juti manas strāvas, manu smaržu, manas elpas smagnējo dūkoņu, kad tavs skūpsts viegli pieskārās manam kaklam...tava roka nejauši , garāmejot pārslīdēja manam plecam, un apstājās, it ka mēģinot uztvert kādus signālus ...
„kas ar tevi? ...tu esi tiks karsta ...”....-tu paņēmi mutē manus pirkstus, nolaizīji un teici...”tava garša...tikai tāda kāda ir tev” .... pagriezu galvu, bet domās jau redzēju sevi mežonīgi atdodoties tev.... – „izdrāz mani! Izdrāz mani, lūdzu, tepat un tūlīt..”
...man lūgums tevi nemulsināja, bet tava kāja ar spēku lauzās starp manām, izplešot tās platāk....ar vienas rokas spēcīgu tvērienu, tu saņēmi manas abas rokas uz muguras, bet ar otru nolieci manu augumu pie gultas malas ....”man sāp, tu esi rupjš...”-teicu.........”nekas, tev tas patiks” – tu noteici, bet brīvā roka jau meklēja ceļu starp gurniem, tad starp plati ieplestiem augšstilbiem, manī...
...neapšaubāmi man patika katrs pieskāriens, katrs tavs glāsts, un rokas kustība manī ...es tiecos tām pretī...bija pirkstu pieskārieni, kuri sāpēja, bija pirkstu pieskārieni, kas lika tiekties tev pretī vēl neprātīgāk... viss kopā, augošā uzbudinājuma kaislē, lika manām izjūtām virpuļot vājprātīgā dejā ...tā tu mani turēja - kā kuci kura meklējas...un lūdzot vēl vairāk glāstus, stiepu savu slapjos gurnus tev pretī...ar vienu roku saņēmis manas rokas uz muguras, bet ar otru esot manī, tu par mani smaidīji...
„pietiek!”- es izdvesu....”vienkārši izdrāz! ...es gribu tavu daiktu sevī! ...es gribu, lai tu mani paņem mežonīgi, bet maigi....”bet tev sāpēs!” ...”es zinu...bet gribu”...
...tu mani drāzi, neņemdams vērā manus vaidus, bet lasot manas patiesās un īstās vēlmes...tu biji manī dziļi, ar savu locekli meklēdams katru tālāko stūrīti...ar savu locekli tu atradi katru jūtīgāko pieturas punktu pie ieejas manī....es locījos tev pretī un vaidēju...bet tu mani drāzi, jau likdams nojaust šīs nesaprotamās, bet no kuras esmu bijusi vienmēr atkarīga , spēles iznākumu....sāpes pārvērtās siltumā, bet siltums sāka strāvot nekontrolējamiem viļņiem....
„pabeidz, suka...es gribu sajust tevi līdz galam...atdod man sevi visu”- tu teici , bet tavi pirksti jau atkal spēlējās ar mani...tavs loceklis dziļi manī, bet tavi pirksti, nemitīgi slidinoties turpat līdzās, mani iemeta nemaņā...
„vai zini, ka tu kliedzi?” – atvirzot manas slapjās matu cirtas no pieres, tu neķītri smīnot čukstēji man ausī pēc brīža, kad laiski jau staipījos gultā....
|
|
|
