|
|
|
January 20th, 2005
08:59 am
...viņš pavisam nejauši uzradās laikā, kad izlēmu būt viena...
...ar mīļotā vīrieša mantības izlikšanu aiz durvīm, bija beidzies mans likumiigais kopādziivošanas laiks...pēc tās bija paspējusi uzplaukt kāda īsa mīlestība, bet varbūt iemīlēšanās,kuras rezultāts bija mana atgūtā pašapziņa un iegūtā atziņa - nē, tas nav priekš manis...
...nu nē - ne gluži viena es vēlējos būt, bet ikdiena ar kādu blakus, nesen bija kļuvusi man par murgu, un doma visi vīrieši vienādi, mani nomācoši smacēja...lai gan turējos pie šīs atziņas, mana aizvainotā sievišķība, un vēlme pie kāda vīrieša sāniem atrast patvērumu, neatlaidīgi ņēma virsroku...nu, esam mēs sievietes muļķes..pat mazi bērni ir gudrāki - divreiz pie kvēlojošas krāsns roku neliks...
...satikāmies, pavakariņojām, parunājām...nu jā - bija par ko runāt - mašīnas, bērni, daba...
...vēl pēc nedēļas satikāmies, padejojām, pagulējām...nu smuki...dejotājs gan viņš nebija, bet gultā derēja - loceklis normāls, apieties māk gan ar to, gan ar rokām, gan ar visu pārējo, kas vīrietim dots,lai sievieti apmierinātu gultā...orgasmi man bija regulāri....a ko vēl...?
....un tā ieprogrammējusi sev smadzenēs domu - jā, man viņš der... nu, gadus astoņus vecāks, dzīvo viens - bērni pie bijušās sievas...savs bizness, sugas kaķis un pāris reizes nedēļā, pat man vieta viņa gultā un virtuvē...nu ja...tā bija mana izvēle tai brīdī, tai vietā, tai laikā...tikai nebija sajūtas, ka man patiesi to vajag, nebija tās pulsēšanas smadzenēs, kas noved līdz kaisles neprātam, nebija nesakarīgi mīļu domu , kas uzjundī visnepiemērotākajos brīžos par cilvēku ,kurš tev ir svarīgs....
...daudz kā manī vairs nebija, vai vēl nebija...bet šīs sajūtas es ar neatlaidību žnaudzu nost - tikai nedumpoties...!
...iecēlusi atkal sevi kāda līdzāsbiedrenes lomā, lieliski tēloju...tēloju, bet lūkojos apkārt...lūkojos pēc kāda pazīstama smaida atspulga svešā sejā, domāju par karstajām naktīm Vidusjūras krastā, un brīžos , kad sarunājos pati ar sevi, tomēr nespēju atrast atbildi...meklēju to vēl neapjausto, vai centos atgūt pazaudēto...?
...arī viņš meklēja...bet viņš meklēja jau konkrēti - divdesmitgadīgu, metriseptiņdesmit garu, kaulainu tumšmati..lēni, pacietīgi, pat man to neslēpjot...tas bija viņa tā brīža iedeāls....viņš laikam domāja, ka man, kura tai brīdī meklēja emocionālo patvērumu, ar to jāsamierinās...dumpoties?.... vai nedumpoties?
...es no viņa aizgāju mierīgi, bet tai brīdī zināju - viņš mani meklēs...
..."atbrauksi?"...paziistama balss telefonā pēc pusgada klusēšanas...
..."kāpēc?"...vēl neko nesaprasdama, bet jau nojaušot atbildi, jautāju...nodomāju pie sevis "protams aizbraukšu, bet mani tu atcerēsies vienmēr...un mazs, nejauks velniņš uzsāka traku spēli manās smadzenēs...
..."kā man tevis pietrūka"...teicu, bet pie sevis smīnēju...
..."tu esi visjaukākā"....patiess pieskāriens, viegls glāsts un skūpsts uz lūpām...
..."zinu,mīļais! tāpēc atbraucu"...smaidu, smaidu, smīnu...
..."mīlēsimies kā kādreiz"...čuksti, glāsti, pieskārieni......mani smīni...
..."jā, ļauj man tevi glāstīt"...mani pirksti jau sīdēja pār viņa džinsu rāvēlslēdzēju,lēnām to attaisīja, slidinājās arvien dziļāk un dziļāk...ar lūpām spēlējos ap viņa kaklu un krūtīm, bet sevī smējos...smējos un turpināju..turpināju līdz brīdim, kamēr viņš teica "tu esi lieliska...ej ātri dušā..es nespēju vairs ilgāk gaidīt..."
"jā, mīļais, es ātri" - noteicu....un draiski pieglaudusi matus, paķērusi jaku, izmetos pa āra durvīm....
|
|
|
