|
|
|
January 18th, 2005
09:54 pm
...kaut kur pa vidu darba nogurumam, pa vidu ikdienas problēmām un skriešanām, pēc garāka vai īsāka pārtraukuma , uznāca vēlme redzēt tevi...kāpēc tieši tevi...?...līdz šai dienai meklēju atbildi....es zinu - es to laikam nekad neatradīšu un nesataustīšu, tikai dziļi manī pa laikam uzpeldēs atbildes fragmentiņi ar krāsainiem, bet nesakarīgiem zīmējumiem.. šo puzli es nespēju salikt, lai gan minu kāds varētu izskatīties zīmējums...pārāk daudz izliektu vai taisnu figūriņu ir tajā...
...iznākusi no dušas un ietinusies dvielī, laiski noslīdu gultā tev līdzās...pētu tavu seju...tu kautko saki, es kā vienmēr atcērtu....it kā mīļi, it kā draiski, bet tai pašā laikā stingri ievērojot kaut kādu neredzamu robežu, kuru es nekad nepārkāpju..man nepatīk sīrups, man nepatīk teikt saldus, bezjēdzīgus vārdus....bet ķircināšanās laikam nemūžam nebeigtos, ja to nepaartrauktu mūsu mīlēšanās...jā mīlēšanās, un nevis vienkārši sekss...tavus pieskārienus, tavus skūpstus, un manu vēlmi tevi samīlēt, es nespēju nosaukt par vienkārši seksu...
...smaidot, un klausoties tavā balsī, es tomēr draiski pieploku ar lūpām tavai rokai...ielpojot tavas ādas smaržu, mans ķircināšānās prieks pagaist, bet pazīstams siltums ielīst krūtīs, gurnos...lūpas jau meklē ierasto ceļu, bet roka lēni slīd pār tavu ķermeni, kā no jauna izpētot sen zināmos izliekumus un laukumus...jā tu zini - esmu atkarīga no tevis...kāpēc?...nezinu!...atbildi vēl meklēju...
...man patīk tevī pamodināt kaisli...man patīk vērot kā tevī, manas kaisles modināts, atdzīvojas kautkas pirmatnējs, mežonīgs, bet tajā pašā laikā maigs...zem tavu glāstu un pieskārienu smaguma, man gribas locīties neprātīgā kaislē...skūpstot tavu seju, tavu vēderu, un pamazām tuvojoties tavam lieliskajam loceklim, vērot cik laiski un vienaldzīgi tu guli...it kā...vienmēr par to pie sevis nosmaidu, jo neviļus ,tai brīdī rodas sajūta , ka mani pieskārieni ir visneinteresantākais notikums vakara laikā...tikai tavs loceklis, brīdī, kad it kā garāmejot, viegli nolaizu to ar mēli, runā ko citu...nē, nav tiesa - savu spēli tas uzsāka jau tajā brīdī, kad tevi noskūpstīju - draiski, mīļi , bet kaislīgi...tam tu nepavēlēsi...
..."neaiztiec mani"...brīdī, kad uzsēdos uz taviem gurniem, ar sevi apņemdama tavu locekli, teicu...tu paklausīji, un tavas rokas rātni nogūlās tev līdzās...lēni slīgstot tev pāri,un skūpstot tavas krūtis un seju, uzsāku deju ar gurniem...lēni ar tiem kustinot uz augšu un leju, sāku ar tevi spēlēties...gribēju kādu brīdi pārbaudīt tavu izturību, tavu it kā uzspēlēto vienaldzību...bet mēs abi neizturējām...man gribējās tevi sajust vēl vairāk, vēl dziļāk...tev gribējās ar gurniem sniegties pretī, bet ar rokām glāstīt manas krūtis...man gribējās tev skūpstīt lūpas, kost tajās, un atkal skūpstīt...nemitīga tirpoņa gurnos, mani nepameta kopš es atrados virs tevis, kopš tavas rokas nepameta manu ķermeni...elpa te dziļāka, te seklāka, palika karsta un dedzināja kaklu...just tevi sevī - lēni un ātrāk, dziļāk un ne tik ļoti,bija sajūtu varavīksne un baudas virsotne...
...nē, šovakar ne tā es tevi gribu...pie robežas, kad veselais saprāts stāv bezdibeņa malā, es no tevis noslīdēju...lai pēc mirkļa ar savām lūpām un mēli uzsāktu spēli...spēli, kura tevi pašu aiznesa līdz bezdibenim...tavs lieliskais loceklis,bet manas lūpas uz tā un ap to..cieši,bet maigi... glāstot,bet mazliet ārdoties...mēles pieskārieni - ap to , virs tā,gan aicinot un atgrūžot...manas plaukstas visur - uz taviem gurniem, vēdera...tu jau zināji, ko vēlos, ko vēlies...
es tikai noteicu "lūdzu..."
tu nosmaidīji un atbildēji "kā teiksi..."
neprāta skurbuma pārņemta gulēju uz vēdera...galvā dunēja..."es tevi mīlu" - noteicu..un tajā pašā brīdī sabijusies no sevis pašas, ātri piebildu "bet tikai šovakar"....
|
|
|
