|
|
|
January 15th, 2005
10:07 pm
...karsts...lai arī ir vakars, gaiss ir tvana un svelmes pieblīvēts...neieredzu es Rīgu, īpaši vasarās....sēžu mašīnā, graužu persikus, un dungoju līdzi muzikai...nemierīgi paskatos pulkstenī, pie sevis īgni nodomājot "kas, grūti mazliet ātrāk atvilkties?"....izkāpju no mašīnas,lai apzhaaveetu sviedrus, un laiski izstaipos...kāds garāmbraucējs samazina ātrumu un uzpīpina...niigri uzsmaidu, un pamāju, lai turpina ceļu...bet pati karstuma pārmocīta, iekrītu atpakaļ šofera sēdeklī...
...atpakaļskata spogulī es vēroju kā tu tuvojies mašīnai...tu, vai ne tu tomēr?.... biju tevi redzējusi bildēs,apmainījušies milijons īsziņām, dzirdējusi tavu balsi, bet vienalga iedomājos tevi pavisam citādāku...pēc taviem tekstiem , ko man rakstīji, es biju iedomājusies, ka tev vajadzēja tagad smaidīt, smieties, žestikulēt, kautko stāstīt, rādīt, pat stāvēt uz rokām...bet tu tai brīdī man likies nekāds....tāds saguris, neliela auguma, raudzījies manī pelēkām, smaidīgām acīm.... pēc pāris dzirkstošām iepazīšanās frāzēm tu aicināji mani līdz uz kafejnīcu...nu jā, labi, brauksim...nu, bet taču apburt mani kautkā!!! ...
...lai arī bija jau pusvienpadsmit vakarā, mitrums un karstums gaisā nemazinājās...mēs sēdējām alus dārzā,mana lencīškleita lipa pie muguras...mans brūnais kakls un krūtis bija pārklāti mazām sviedru lāsītēm, kuras mirguļoja rieta saulē, un es ik pa brīdim centos nevainīgi kontrolēt sava pulksteņa rādītājus ciparnīcā...tu stāstīji kautko...stulbi nosmaidot, es izlikos, ka tas mani ir interesējis...es pateicu kautko, tu smaidot atbildēji...tevi tas interesēja, vai nē - man bija pilnīgi vienalga...nu nebija,nebija tās dzirksteles...!...nebija klikšķa manās muļķes smadzenēs...!
...nosecinājām, ka mums nav par ko runāt... es jau cēlos, lai ietu...bet pēkšņi tev gribējas zināt, vai es tovakar steidzos...ak, jā es steidzos gan! ...uzmetu acis sev mašīnas stiklos, sakārtoju kleitu,kā vienmēr nopriecājos par krūtīm.....un atkal nodomāju - nu ja, takš steidzos es - man rīt ir piecos jāceļas, man mājās gāze palika ieslēgta, man sugas kaķene dzemdē....da viss iespējamais notiek tai brīdī, kad garlaicīgs randiņš ieildzis.... tik ļauj man braukt...!
..atverot man mašīnas durvis, tu pieliecies, un tava elpa man apdedzināja lāpstiņu...tava plauksta it kā nejauši pieskārās manam plecam, bet balss mani apturēja - "kad atbrauksi, ziņosi?"..."mhmm, a vispār kāpēc nē?" - jau tīri sportiskas intereses pārņemta, nodomāju....jo tai brīdī neviena jauna kadra manā tuvumā nebija...
mēs tikāmies atkal, vēlreiz, pēc tam, pēc pusgada, pēc divām nedēļām, pēc mēneša....šis ir man ļoti mīļš stāsts...
|
|
|
