Vakardiena bija interesanta. Nu, tāda smuka un saulaina diena, tāda, ka mana mamma nevarēja beigt priecāties un dīdīties uz braukšanu pie jūras. Well, pret vakaru arī mēs iztaisījāmies vienu līkumu izmest. Līkums beigās diezgan liels sanāca.
Mēs braucām uz Ziemupi. Baigi klīdām pa kaut kādiem zemes ceļiem, maldījāmies, un ziniet ko mēs satikām?! Pāvu. Pavisam nopietni. Pa vienu no tiem zemes ceļiem tapāja viens tāds ar sevi pagalam apmierināts un bļaustījās. Pilnīgā vienaldzībā pārtapāja pāri ceļam, ignorējot apkārtējo satiksmi un tad sēdēja pie rudzu lauka. Asti nerādīja, bet, nu, tik un tā.
Pa Ziemupi izmaldījušies nolēmām, ka lai pāvs ar viņiem un brauksim uz Akmenragu pie bākas. Tur mēs no zemes ceļiem pa meža ceļiem sākām maldīties. Beigās nonācām kaut kādā pamestā armijas ēku kompleksā, kam visās malās auga visādas smukas sauvaļas jāņu puķes. Jūra tur arī bija smuka, turklāt tur vēl arī tādi diezgan diži akmeņi savā nodabā peldējās. Stratēģiski laba vieta, jo smuki varēja to pašu bāku redzēt.
Es atradu akmeni ar jostu, mamma atrada nepieklājīgi lielu dzintargabalu, bet Varis lelli bez rokām un kājām, un matiem.
Pēc tam mēs izdomājām, ka mums slinkums braukt mājās jau tagad un aizbraucām uz Jūrkalni stāvkrastu paskatīties, tur satikām Pifu, kuram baigi patika labradors. Onka peldbiksēs savu labradorsuni nevarēja novaldīt.
Jūrkalnē es atcerējos, ka reiz braucām ar skolu ekskursijā un džeki peldējās pie abavas rumbas. Nu, manas skolas džeki. Tākā abavas rumba pārāk tālu, nolēmām, ka brauksim pie Ventas ciemos. Pa ceļam satikām zalkti, Alsungu, Ēdoles gulbjus un pili (kuru, mēs gandrīz nolēmām pirkt). Kuldīgā izstaigājāmies un izpriecājāmies par vecajām mājām un smuko rumbu, izdusmojāmies, ka kafeinīca pie rumbas ir aizvērta. Tad izdomājām, ka gribam iedzert kafiju. Izklīdām pa centru un nolēmām, ka iesim Metropolē. Nosēdāmies stratēģiskā vietā, tā, lai skats uz smuko ielu un mums par godu tika ieslēgts vakara apgaismojums. Paņēmām kafiju un mēs ar mammu saldos. Oficiante man un mammai atnesa "sveicienu no virtuves". Still nezinu kas tas bija, bet tīri gards. Nu tāds it kā kanapē it kā lavaša rulete. Nez, dīvains tāds. Varis nevarēja vien beigt komentēt visādiem nejaukiem komentāriem (mēs jau zinam, ka viņam skaudība, jo viņu nesveicināja). Vispār tai iestādījumā ir diezgan interesanta ēdienkarte, visādi gardi ēdieni piedāvāti. Arī vīni pa smalko tur. Jebkurā gadījumā, lai būtu pa diētisko, es paklausīju lielajiem un paņēmu ogu-augļu zupu ar šampanieti un biskvītu. ĀPĀC. Zin, atnest tev tādu maziņu spaini, kurā ir sastampātas zemenes, pāris biskvitgabali un tādi neuzticama paskata krēma gabali. Es nevareju noēst. Toties mammas ceptais kamambērs esot bijis gards. Lūk, tā sēžot mēs atklājām, ka ir jau 23 (ne velti mums gribējās gulēt un pilsētā viss ciet). Braucot mājās mēs satikām zaķi, pūci un acis, mistisku miglu un sarunas par klusiem ziemas rītiem.