Tikko izlasīju interviju ar Olafu Gūtmani, kura veikta pirms pieciem gadiem. Jā, nu labi, es joprojām čakarējos ap nesvarīgāko daļu, bet tagad, tagad ir tāda sajūta atkal, ka viss būs labi. Un Pink Floyd & Deep Purple to pastiprina.
BET es jūtos lieliski, jo Gūtmanis manī atmodināja liepājnieku. Liepāja tagad plūst caur manām iekšām un es zinu, ka arī mans vārds būs minēts starp liepājnieku elites, es to vnk zinu. Tāpat, kā to, ka man būs sasodīti ģeniāls projekta darbs un tāpat es zinu, ka arī mana privātā dzīve nokārtosies. Es vnk to zinu. Es vnm dabūju to ko gribu un vnm panāku savu. Man vecāki mani nodrošinājuši ar tādu garīgo bagāžu, ka nu tik turies. Tas spēks atkal ir atgriezies un nu lai visa pasaule krīt pie manām kājām.
Cik dīvaina sajūta, kad zini, ka visu vari un viss būs labi.
Tas ir tāpat kā tie sapņi, kuros tevī ielaiž indi, bet tu zini, ka viņa neiedarbosies, jo tu vnk esi nemirsīgs, imūns vai vēl nez kāds. Viss vienmēr beidzas labi.
Es mīlu, mani mīl, man ir lieliski draugi, kolosāla mūzika skan, man ir trīs superīgi kaķi un es dzīvoju vis sasodīti krutākajā Latvijas pilsētā ever!

Viss, es atgriežos pie ģeniālā rakstnieka kolosālās biogrāfijas.