Dzīve ir kā zebra : te balts, te melns, te balts un atkal melns... un beigās pakaļa... .

Atkal kaut kā šito atcerējos. Mana diena ir kā zebra. Vakars beidzas ar pakaļu un kad pakaļa atnāk, jāiet gulēt, lai pamostos jaunā zebrā.
Šodien pamodos nekaunīgi agri, turklāt pirmā no ģimenes. Neraksturīgi man. Jauki bija piebeigt pēdējās kanapē. Nto dienu tempju tējas. Šobrīd arī pie pC divas krūzes ir - uzvārīju tēju, atnesu uz istabu un skatos - krūzīte priekšā, remdena, pusdzerta tēja...
...bet ne par to es tagad gribēju rakstīt.

---

Gribēju šodien ģimeniski-implantēti rīkot lazaņjas taisīšanu. Pasākums realizējās nedaudz savādāk nekā es biju ieplānojusi, jo es iestrēgu telefonbūdiņā. Kad mamma aizbrauca pēc trūkstošajiem produktiem, tētis notēloja sniegu un uzkrita uz galvas ar zvanu, ka davai-ka braucam uz Karostu. Nu i čo; aizbraucām viļņošanos lūkoties. Tā neko.
Uz mola sajutu nelielas analoģijas ar savu šobrīdējo garīgo stāvokli. Stāvēju uz pašas maliņas, pret vēju. Cīnoties pret iepūšanu jūrā un izvairoties no šļakatām. Gana stipra lai paliktu uz vietas. Filmas kadra cienīgs likās moments, kurā es pilnīgi nevainīgi un jūru neprovacējot stāvēju uz droša pamata, bet man pēkšņi uzgāzās virsū ūdens šalts. Laikam tā saucamais devītais vilnis bij atnācis, lielā banga, ja.
Bijām arī uz Māju Ūdenī. Tur vispār ūdens pie pašas `kāpu kraujas`. Dulli, traki.
Nedaudz arī sajutu jau aizmirsto liepājnieciskumu. Tik daudz cilvēku bija gan uz mola, gan fortos. Visi tādi priecīgi vilņošanos skatās. Biļešu pārdevēja autoostā ar` man teica - kas ta` šī pa vētru, normāls laiks Liepājā. Frīki.

---

No rīta noskatījos Man of the Year; jutos pagalam vīlusies. Vakarā noskatījos Night At the Museum. Šoreiz biju patīkami pārsteigta. Lai gan šizetiski uzcepta pēc standarta Holīvudas principiem, kaut kas baigi aizķēra.. . Un vismaz par kaut ko tiešām varēja pasmieties.