Man ir lomkas. Nē, man ir LOMKAS, vo. Bet esj esu stipra, es tiešām esmu stipra. Ļoti. Man vismaz sev jāpierāda, ka varu būt stipra un... nerakstīt, nezvanīt, neatgādināt par sevi (lab, es no rīta nofeiloju ar šo apņemšanos, bet ja jau pa visu dienu neko man nevarēja nekā, nu, tad nevajag ar, man vnk ir JĀBŪT stiprai).
Ah, un pēdējā laikā gulēt ir forši. Jauki, jocīgi un mazliet reāli sapņi rādās. Un vispār, man vnk gribas pateikt -- "esi man tā, lai es jūtu cik ļoti to vajag tev".