īss-svārkus. Jau otro dienu goros tajos un cenšos saprast vai man patīk tik daudz no sevis rādīt, vai tomēr nē. Nekas tik īss man arī nav bijis mugurā ja ne vsp, tad gadiem noteikti. Tad jau vēl īsti nesaprotu vai ir labi, vai tomēr nē. With my body shape and everything. Oh well.

Un, jā, beidzot iegādājos sev apsolītās violetās bikses. Apsolīju sev tādas, uz minī-svētkiem, kad sasniedzu minī-mērķi 75 kg apmērā. Viss jau baigi forši, tik sāku domāt vai tik man tomēr nevajadzēja pirkt ij svārkus, ij bikses izmēru mazākus. Bet taga jau neko.

šaudos un šaudos pa mazo, jauko interneta maģistrāli un tās sānceliņiem, darot neko, lai gan šodien bij' tā diena, kad plānā bij' darīt ļoti daudz ko. Vai vismaz kaut ko produktīvu.

Tā vietā es šaudos.

Un esmu miegaina, acis īsti nerāda, bet ķermenis ņaud pēc dušas.

Un tad es taisu paiju, paiju, un saku sev, ka diena vēl nav galīgi beigusies. Vēl jau pagūšu izsūtīt visus tos ļoti svarīgos e-pastus (un ieiet dušā, atpūtināt acis, padarīt vēl lielākā mērā laik-ēdīgu neko). Augusts sāk jau beigties (nu, es pārspīlēju māaaaazliet, bet tuvu tam ir), man sāk mazliet negribēties atgriezties akadēmiskajā vidē, darba lietas ar, nu, tā.

Tātad, jāieloka Safari Sunrise, kurš jau pārāk ilgi dzīvo ledusskapī, un jāuzbur vismaz kredītpunktu transfēra pieteikums.

es tagad skumji skatos uz to studiju plānu un nesaprotu kā lai izdomā gudras lietas, kas man ļautu studēt to, ko gribu tādā formā, kas man actually ļautu nākošos divus studiju semestrus pārdzīvot.