Man ir radusies pārliecība, jau pāris gadus atpakaļ, ka liepājnieks patiesībā ir Liepājnieks. Jā, ar lielo L. Piedzimt un uzgaut tai Latvijās kaktā neatgrieziniski atstāj fundamentālas pēdas indivīda raksturā. Vai arī tā ir manas ģimenes specifiska iezīme.

Anyways.

Viens no tādiem pēdveida nospiedumiem manā raksturā ir jūra. Daudzos un dažādos variantos. Piemēram, uz jūru jādodas spēkus smelties īsto vētru laikā vai arī parastā, vienmuļā laikā. "Īstā jūra" ir visur tur, kur nav tas izsmiekls, kas kartēs apzīmēts ar Rīgas Jūras Līcis or whatnot. Tāpat arī pilsētas pludmales = tas ir slikti un sevi cienošs... pērkonzaķis tur nepeldās, bet meklē mežonīgākas pludmales.

Arī lietū var peldēties, jo pērkonzaķi nav no cukura.
Arī aukstumā var peldēties, jo pērkonzaķi ir maskējušies roņi.

Un jā, no visām ūdenskrātuvēm, jūra ir the ultimate one. Netiek atzīti ne ezeri, ne upes, ne grantsbedres. Jūra, mūžam.


---
Jā, lieliski, bet šogad es sezonu atklāju Ķīšezerā.
Un man riebjas ezeri, kuros es līdz šim tā arī nebiju peldējusies.
Man riebjas ezera dūņveidīgās smiltis.
Es spiedzu, kad saskaros ar ezer-zālēm.
Man arī krasta smilts riebj.
Es ilgojos pēc jūras.

Bet tik un tā, šodien, vēlāk, mēs atkal dosimies cepināt miesas pie Ķīšezera un gulbjiem, un es turpināšu īdēt, lai braucam uz jūru, jo ezeri galīgi nerullē.